mana plastikāta ķirurģija
kad es tevis redzu, tu mani neiedomājami nomierini. tevis pat var nebūt.
tava sarkanā krāsa dod tādu siltumu, ka lēni aizveras acis, pieplokot tramvaja stiklam.
un, zīmējot naktī elpas riņkus skatlogos tukšos, tu esi mana, mana, mana
neviena cita. un tev nav atnākšanas, bet aiziešanas smarža.
es par tevi domāju, citreiz mazāk, citreiz nemaz.
tikai tāpēc, ka es vairs nemāku atcerēties tavu roku, ādu un pieskārienu.
bet es tevis vienmēr redzu. pat ja tevis vai manis nav.
pat, ja mūs nava.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: