es esmu par barselonu, savi slapjie sapnji, taa sakot, man madride un veershu ciinjas -viss paareejais ir palicis kaut kur briesmiigi taalu, galu galaa es vispaar nesaprotu kur es esmu un kaapeec es te tagad esmu, man gribas atpakalj barselonas naktis, brugjeetos celinjus, peecpusdienas nenormaalo karstumu un cilveekus kuros es iemiileejos momentaali un ar kuriem mees streebaamies cauri naktij dejodami visus iespeejamos kjermenja ritmus.
godiigi sakot taadaa situaacijaa kaadaa es karaajos visu peedeejo laiku, es vareetu aizvaakties pavisam uz neatgrieshanos, jo pats savu orientaaciju esmu jau sabeidzis no baileem, ka viss tas vienreiz beigsies. man lika skatiities aciis un apsoliit, ka vienu dienu es atbraukshu atpakalj, ka vienu dienu es teikshu - tagad es palikshu uz ilgu laiku. apsoliit, ka es neaizmirsiishu un ka es nespeeleeju uz juutaam.
guleedami pashi nezin kur (saakot ar vilcieniem un lidostaam, beidzot ar parku solinjiem), tomeer izveelaamies no lidmashiinas un pashi nespeejaam noticeet, ka breemene taa smarsho, nu taa ziniet, viegli un svaigi.
es savukaart vispaar par nevienu vairaka neko negribu dzirdeet, raudaat arii nesanaak, pazinjoju, ka neesmu veel beigta un ieveelos atminjaas kaa caurspiidiigaa pleevee