Sēžot pie sava lielā loga šaipusē, skatoties ārā uz sauli, liekas ārā silts, pieliekot plaukstas logam, var just aukstumu, bet ilūzija tomēr paliek. Skaidrajā naktī ir pat redzamas arī zvaigznes, bet tas jau neko nenozīmē. Viņpuslogam ir auksti, tik ļoti, ka cilvēki skrien satinušies savos mēteļos un jakās, šallēs un cepurēs nepamana, ka izskrien tālu aiz laika robežas, tie nodod aukstumu.
Laiks pats sevi sāks lēnām nodot, parādīsies atkal lietus - drīz arī sniegs. Tad nevarēs slēpt savu grūtsirdības pilno vaigu, bet vai arī tas ir vajadzīgs ? Mēs cilvēki jau pārāk daudz to darām - slēpjam sevi, laiks to nedara, tikai skatās mums acīs un vēsta, ko domā - patiesību. Bet tomēr vēl daži spēj saglabāt ilūziju.. priekš kam?