Tad, kad es kaadam rakstiiju agraak, bija shausmiiga veelme iebaazt (brutaali un spilgti) sevi tajos vaardos, iespiesties burtos, uzbliist (respektiivi, izbliist, driizaak), likaas, aatraak, aatraak, nu tik buus, nu tik buus.
Tagad peleekais ziimulis ir daudz biezaak jaapieliek pie mutes kaktina vai jaapavirpina pirkstos. Sodien katru vaardu izlaizu starp uzaciim. Vai kluseeju. Tas, protams, nenoziimee, ka es nedzirdu vai nezinu. Vai neliekos ne zinis.
Bet daziem (kaut vai Stanislavam) ir gruuti aprast ar pasreizeejo situaaciju. Un nevar saprast, tomeer. Kaa tas taa ir tagad sanaacis. Acgaarni.
Taapeec Mees striidamies.
Taapeec Mees nesaprotamies.
Bet tas nenoziimee, ka mees nemiilam viens otru.
Tas nenoziimee, ka es nemiilu.
tikai