kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Tuesday, September 19th, 2006 |
|
||||||
Aiz horizonta aizsliid peedeejaas dziiviibas paziimes no zaljaa.
Mees nesaprotamies, Mees striidamies. Bet man tik ljoti gribeetos seedeet blakus, un vienkaarshi elpot. Un neteikt, kaa tad ir pareizi. |
||||||
|
|
||||
Tad, kad es kaadam rakstiiju agraak, bija shausmiiga veelme iebaazt (brutaali un spilgti) sevi tajos vaardos, iespiesties burtos, uzbliist (respektiivi, izbliist, driizaak), likaas, aatraak, aatraak, nu tik buus, nu tik buus. Tagad peleekais ziimulis ir daudz biezaak jaapieliek pie mutes kaktina vai jaapavirpina pirkstos. Sodien katru vaardu izlaizu starp uzaciim. Vai kluseeju. Tas, protams, nenoziimee, ka es nedzirdu vai nezinu. Vai neliekos ne zinis. Bet daziem (kaut vai Stanislavam) ir gruuti aprast ar pasreizeejo situaaciju. Un nevar saprast, tomeer. Kaa tas taa ir tagad sanaacis. Acgaarni. Taapeec Mees striidamies. Taapeec Mees nesaprotamies. Bet tas nenoziimee, ka mees nemiilam viens otru. Tas nenoziimee, ka es nemiilu. tikai |
||||
|
|
||||
es jau teicu, ka es no saakta gala esmu neriktiigs.
jo man nav bruunas acis, bruunaas acis, bruunaas acis, bruunaas acis, kuraam man vajadzeeja buut. Man ir manaas peleekaas. peleekzilaas. ne taadas kaa vajag |
||||
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|