aspkatisim statistiku:
Ceturtdien mamma laipni norunā tikšanos ar kaulu-lauzēju ārstu, jo es jau otro dienu mokos ar ellīgām krustu sāpēm, kas liek ne vien tikai klibot, bet arī ik pa laikam skaļi iekliegties. Tā nu lū pēc treneres nostāstiem (interesantiem), esmu bez savas ziņas norunājusi sev pavisam lielu dvēseles izdrāšanu. Jo kad Tu dzirdi kā Tev visi kauli krakšķ, un Tev vairs nav spēka pielietot spēku attiecīgajā momentā, kur to vajag, Tu saproti - no Tevis ir izspiests pēdējais. Un pēdējais šajā momentā bija tas, ka tad, kad es gulēju uz sāniem mani paņēma priekšā ar celi vēdera un izliecot pilnīgi uz pretēju pusi, kas lika mugurkaulas nobrīķšķēt tā, ka ausēs ne tikai džinkstēja bet dziedājakamieļu koris.
Es laipni pateicos par dvēseles izraušanu, dakteris smaidīgs piesaka - par lielu Jums tā fiziskā slodze, lūdzu nedēļu - gulēt gultā tā pavairāk. Protams man ir arī kaudze ar zālēm un zāļītēm - sākot no uztura bagātinātajiem beidzot ar pretsāpju dropēm.
Atnākot mājās sajūtu, ka nu ir piz....

Tas protams neliedz piektdien aiziet uz teātri, betarī uz D. aiziet, un nodejoties kā mežāzim, sākot ar apakštāvu, beidzot ar bāra letēm augšstāvā. Kad viss beidzas - tā ap 5ciem, tiek nolemt iet turpināt ballēties, bet tad, kā smejies, kā ne, uzrodās cilvēks, kuru pēc tam no kanāla jāvelk laukā. Normāli?
Tā nu mani nodrošināja ar lielisku glābšanas peldes tūri novembra sākumā, kā arī es emsu peldējusies kanālā.
Kas notika pēc tam - tādas aukstuma sajūtas laikam nevaru aprakstīt. Vienīgi - jau Tuvu pie mājām likās, ka pēdas ir apsalušas ar ledus kārtiņu un pēc pirmā soļa saplīst sīkās lauskās.
Ko es vēl varu pateikt?
Tikko pamodos.