Uz galda stāv 5 krūzītes, un es varu smieties, nesmieties, bet gan prātot - kā gan tā, uzdot sev jautājumu, kas ir dzēris tās neskaitāmās tējas.
Es taču te neesmu - tāpat kā ar tām zobubirstēm.
Jocīgi.
Tik pat jocīgi, ka ir skaidrs, ka atkal kāds cits raksta manā dienasgrāmatā.. ne no mana datora.

Es taču lielajās lietās vairs nepiedalos, un par mazajām lietām aizmirstu - tik ļoti speciāli, ka liekas.. ārprātīgi, netīši nozīedzīgi.

Un, un, un.. ko es vēl gribēju teikt..?
Mapītē krāju rudens lapas un sapņoju par ūsainām puķēm.