kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Wednesday, October 5th, 2005 |
|
||||||
|
Uz galda stāv 5 krūzītes, un es varu smieties, nesmieties, bet gan prātot - kā gan tā, uzdot sev jautājumu, kas ir dzēris tās neskaitāmās tējas. Es taču te neesmu - tāpat kā ar tām zobubirstēm. Jocīgi. Tik pat jocīgi, ka ir skaidrs, ka atkal kāds cits raksta manā dienasgrāmatā.. ne no mana datora. Es taču lielajās lietās vairs nepiedalos, un par mazajām lietām aizmirstu - tik ļoti speciāli, ka liekas.. ārprātīgi, netīši nozīedzīgi. Un, un, un.. ko es vēl gribēju teikt..? Mapītē krāju rudens lapas un sapņoju par ūsainām puķēm. |
||||||
|
|
|
||||||
|
Nu tā - pēdējo reizi jūrā es peldējos 2. septembrī (gandrīz varētu teikt - rudenī). Cilvēku tad bija maz, citi staigāja satinušies, džemperos aptinušies, citi skraidīja biksiņās pa smiltīm un dauzīja tenisa rakates. Es atkal skrēju iekšā un liekas biju vienīgais cilvēks, kurš peldējās. Tad tur arī bija milzīga zivs no gliemežvākiem smiltīs taisīta, nāra, begemots un zaļais dēlīšu celiņš tālu spīguļoja.. Rīt esmu pilnas apņēmības doties turpat, un diez vai peldēties, bet smiltīs pagulēt gan joprojām ļoti, ļoti. |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||