kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, October 4th, 2005 |
|
||||||||
|
Ejot garām bērnudārzam, vienmēr uzvirmo balto tīkliņ-puķīšu aromāts, saldeni salds. Ej, aizver acis un izkūsti - gluži kā bērnībā jūras akmentiņi komplektā ar Limpo limonādi uz mēles. Pretī bērnudārzam atrodas stikla metreopolīts - zilām luminiscējošām gaismām vārdā Moduls. Nu es jau teiktu - tāda ēka manā zaļā miera rajonā neiederas. - bērzu dzeltenās lapas ar zilo gaismu izskatās elektroniski zaļās - naktī. Arī tagad - esmu izdzēsusi pa naktīm savas nāsis aukstumā - un nejūtu smaržas - pielāgojos rudenim vēl - pielāgojos ziemas, jau. Eju tvīda solī ar Liepājas cukuru papīra turzā, pasistu padusē. Ēdu jūras akmentiņus, mētāju rokas un mēģinu arī mazliet domāt par fizikas uzdevumiem. Nesanāk jau man tagad. domāt. Tiem, kuriem es ar gariem matiem, tiem varu nebūt, jo šodien man Studijā (brīvprātīgi obligāti) apšņakarēja. un pietieca - ka man nav jēgas audzēt matus, jo man pārāk labi izskatās īsi. Nu tagad es atkal esmu. ar tādiem.. paīsiem. |
||||||||
|
|
|
||||
| Atdauzīju galvu pret rabarberu galvām, izaugu liela, līdz debesīm , iestūmu degunu mākoņos, labrīt Gabranova kungs! |
|
||||
| Īstenībā, ja kāds mani otrdienās un piektdienās spētu piecelt 6. 00, teleofniski, es nopirkstu rafaello kasti, īsteniski | ||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||