nav jau tā, ka man gribētos ziemu...
Es varētu katram stabam galvā sniega bereti uzlikt, katrā stabā ielikt mazliet no savas iepriekšējās ziemas.
Tas nekas - peļķes lēnām savelkas pelēkājā segā un ne čiku, ne grabu nepaliek no lietainas dienas. Cilvēki atkal varēs laist brukšķi, ka nu nāk rudens, slapjdraņķis un drēgnums, raukt pieres, buldurēt pilnīgas stulbības.
Nu nekas, tas man netraucēs priecāties (tas gan sanāks tad, kad tikšu vaļā no knīpīgām kaitēm).