Es vakar krāvu ziemas siltumu, labsajūtu, gandarījumu un uguni reizē.
Es krāvu lielas grēdas - nu malkas grēdas. Un vakar kurināju kamīnu, un bija istabā ļoti, ļoti silti.
Es gulēju zem brūna kažoka, garspalvaina lāčkažoka - tā es saku, atspiedos pret dīvāniņa malu un skatījos tajā kamīnā, klausījos Gilberto un aizmigu.
Vēl (es to saku tikai tāpēc, ka tagad tas izsauc pēcsajūtas) es saslimu. Šoreiz es saslimu burtiski - man sāp kakls - tā nepatīkamā urdošā gļotādas sajūta kaklā.
(cik fiziski ha-ha)
No rīta es šķobīju seju grimasēs, kad man pūta joda jokus kaklā, lika vērt muti plati vaļā, šķobīju degunu, ēdu Septoletes negaršīgās tabletes.
Tagad es dzeršu tēju, ko atvedu no Marokas, par kuru es atcerējos, kad no virtuves skapīša, kurš man nelec virsū, un tik stipri nemīļo, izvilku nesaprotamu maisiņu. Īstenībā jau tās ir trīs dažādas lapiņu turziņas, kuras jājauc kopā un tad tas virums saucās dikti cēli - "berberu tēja". Berberi (starpcitu) ir Marokas vieni no pamatiedzīvotājiem. Bet stāsts nav jau par to.
Man pienācās divi persiki, kurus es ēdu, kāsējot kā veca večiņa, jo persiku cilvēciņi manas rīkles uzskatīja par raktuvēm un ar kaplīšiem skaldīja iekaisušās vietas, un es stipri kāsēju.