kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Sunday, September 11th, 2005 |
|
||||||||
|
Te Rīgā sētnieki grib paslēpt no manis rudens nākšanu. Cītīgi no rītiem, ejot uz skolu, slauka birušās lapas, kautrīgi novēršas, nesaprot - es smaidu. Vakaros gan var iet pa bulvāriem un gatvēm - ceļa vidū lapas kautrīgi savāktas vienādās čupiņās, dzelteni, brūni uzkalniņi, man gribas skriet, lekt iekšā, mest gaisā, smieties - nāk mans mīļais, nāk. Tur, tur turpretīm var braukt ar riteni pa ceļu, kurš vēl tad - ļoti, ļoti daudz atpakaļ - nebija asfaltēts, kad pa to gāja ar kājām, lēni, lēni, ieraudzīt Glūdas pamatskolu, mieru, kas valda lauku skolās, parku, futbola laukumu, kurā tad tika skriets, rādīt ar pirkstiem, par ko ir bijis jāsaņem sods, jāblenž grīdā līnijās, uz akas pumpi, uz "pingvīniem", kā bijis jākrauj malka, jākopj sektori. Miers, miers, miers un klusums, tur ir. Tur tajās skolās, lauku, ir daudzreiz labāk nekā te. Pilsētā. Noteikti. Es to varu pat pēc vienas ārpusīgas reizes pateikt. Ar riteni glāstot to asfaltu, es sajutos rudenī, kas iet jau uz ziemu - vientuļš vīrs nošķiebtā šķūņa pagalmā, lēni kustējās, kurināja kaudzi vasaras lietu, sajūta rudenī, kad apkārt tukšī uzarti lauki - gaida un alkst pēc sēklām, ko norīt melnajās zemes mutēs, tukšums, un lauku dūmu smarža. Es nokrītu uz lauku ceļa - divām zemjainām sliecēm, caur kuru visu sāpīgi vijas zāles mērs un guļu, tālumā čurkst augstprieguma līnija, debesis, kas izskatās draudīgi pēc jūras, laiks apstājas, laika nav, laiks neiet, ir tikai sava, savāda laika izjūta, par visu. Tur cilvēkiem ir savādāks laiks, to es redzu, to es secinu pec vecā vīra kustībām, es aizmiegu nometot riteni pie malas, ar vilku vāli rokās aizmiegu, pazūdu, iekrītu tajās zilajās debesīs, aizmirstot aukstumu, jo ir siltums, kas nāk no.. Tagad es nācu mājās, krēsla svīst, lapas krīt, es apstājos ieelpoju, apstājas laiks un es atceros. Visu. |
||||||||
|
|
|
||||
|
Es vakar krāvu ziemas siltumu, labsajūtu, gandarījumu un uguni reizē. Es krāvu lielas grēdas - nu malkas grēdas. Un vakar kurināju kamīnu, un bija istabā ļoti, ļoti silti. Es gulēju zem brūna kažoka, garspalvaina lāčkažoka - tā es saku, atspiedos pret dīvāniņa malu un skatījos tajā kamīnā, klausījos Gilberto un aizmigu. Vēl (es to saku tikai tāpēc, ka tagad tas izsauc pēcsajūtas) es saslimu. Šoreiz es saslimu burtiski - man sāp kakls - tā nepatīkamā urdošā gļotādas sajūta kaklā. (cik fiziski ha-ha) No rīta es šķobīju seju grimasēs, kad man pūta joda jokus kaklā, lika vērt muti plati vaļā, šķobīju degunu, ēdu Septoletes negaršīgās tabletes. Tagad es dzeršu tēju, ko atvedu no Marokas, par kuru es atcerējos, kad no virtuves skapīša, kurš man nelec virsū, un tik stipri nemīļo, izvilku nesaprotamu maisiņu. Īstenībā jau tās ir trīs dažādas lapiņu turziņas, kuras jājauc kopā un tad tas virums saucās dikti cēli - "berberu tēja". Berberi (starpcitu) ir Marokas vieni no pamatiedzīvotājiem. Bet stāsts nav jau par to. Man pienācās divi persiki, kurus es ēdu, kāsējot kā veca večiņa, jo persiku cilvēciņi manas rīkles uzskatīja par raktuvēm un ar kaplīšiem skaldīja iekaisušās vietas, un es stipri kāsēju. |
||||
|
|
|
||
|
Sēdēt uz palodzes un spļaudīties par cilvēku idillisku stulbumu vai blenzt tā kā acīs, tā kā ne, tā kā cauri galvai, klusēt, piekrītoši māt ar galvu, tā kā klausīties, tā kā ne, ka nevar saprast. Vīrs fonā čukst - Es nevaru aizmigt, es tā kā ne, tā kā jā - paklusām prātā nosaku - es arī ne. Prātā skrien un izskrien momenti ar seju profilā, brūnīgi sarkanīgiem matiem, auskariem, somām, liek apstāties uz ielām, aizmest visu. |
||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||