būt ar rudens sajūtu
Te Rīgā sētnieki grib paslēpt no manis rudens nākšanu. Cītīgi no rītiem, ejot uz skolu, slauka birušās lapas, kautrīgi novēršas, nesaprot - es smaidu. Vakaros gan var iet pa bulvāriem un gatvēm - ceļa vidū lapas kautrīgi savāktas vienādās čupiņās, dzelteni, brūni uzkalniņi, man gribas skriet, lekt iekšā, mest gaisā, smieties - nāk mans mīļais, nāk.
Tur, tur turpretīm var braukt ar riteni pa ceļu, kurš vēl tad - ļoti, ļoti daudz atpakaļ - nebija asfaltēts, kad pa to gāja ar kājām, lēni, lēni, ieraudzīt Glūdas pamatskolu, mieru, kas valda lauku skolās, parku, futbola laukumu, kurā tad tika skriets, rādīt ar pirkstiem, par ko ir bijis jāsaņem sods, jāblenž grīdā līnijās, uz akas pumpi, uz "pingvīniem", kā bijis jākrauj malka, jākopj sektori.
Miers, miers, miers un klusums, tur ir. Tur tajās skolās, lauku, ir daudzreiz labāk nekā te. Pilsētā. Noteikti. Es to varu pat pēc vienas ārpusīgas reizes pateikt.
Ar riteni glāstot to asfaltu, es sajutos rudenī, kas iet jau uz ziemu - vientuļš vīrs nošķiebtā šķūņa pagalmā, lēni kustējās, kurināja kaudzi vasaras lietu, sajūta rudenī, kad apkārt tukšī uzarti lauki - gaida un alkst pēc sēklām, ko norīt melnajās zemes mutēs, tukšums, un lauku dūmu smarža.
Es nokrītu uz lauku ceļa - divām zemjainām sliecēm, caur kuru visu sāpīgi vijas zāles mērs un guļu, tālumā čurkst augstprieguma līnija, debesis, kas izskatās draudīgi pēc jūras, laiks apstājas, laika nav, laiks neiet, ir tikai sava, savāda laika izjūta, par visu. Tur cilvēkiem ir savādāks laiks, to es redzu, to es secinu pec vecā vīra kustībām, es aizmiegu nometot riteni pie malas, ar vilku vāli rokās aizmiegu, pazūdu, iekrītu tajās zilajās debesīs, aizmirstot aukstumu, jo ir siltums, kas nāk no..

Tagad es nācu mājās, krēsla svīst, lapas krīt, es apstājos ieelpoju, apstājas laiks un es atceros.
Visu.