uzsildīt jūtas ar spirālīti, ja nav elektrības, var.
Grandiozi - sajūta, ka izsvempies no divdesmit n-tā stāva logu ar milzīgu triecienu (jo pirms tam esi ieskrējies), ar rokām pa priekšu, divām rokām, četrām rokām, puspievērtām acīm, nobīstoties no stiklu plīšanas skaņas, šķīšanas un vēja šķindoņas ausīs,
ārā spīd saule pēc lietus, pelēki zeltaini maķoņi un māja, no kuras Tu izsvempies ir no ķieģeļiem, sarkaniem protams - šajā ziņā nekā interesanta nav.
Pašā loga caururbšanas momentā, tu sagriezies par pusotru reizi kā spirāle, kā urbis, ļoti eleganti pa priekšu izvirpuļojot rokas, vibrē viss ķermenis un mute ir puspievērta, bet ne tik daudz, lai no bailēm iekostu mēlē.
Tiešām neinteresē kā es krītu, bet tieši tas caurbires moments un tās neesošās sāpes, kas izbrauc ķermenim cauri pirms laika, pirms kaut kāda krišanas momenta, pat pirms krietna paātrinājuma devas, pat pirms.. visa?
Tā nojauta, ka būs, kaut kas nenovēršami, sāpīgi un patīkami slds. Ar rūgtumu. Pilnu kausiņu rūgtuma.

Kur tas viss rodas?
Tad ka palasi kaut ko uz atpakaļu. kad apzinies kaut ko vairāk nekā tajā momentā, bet es jau nekrītu cauri logam, es pat neiekožu melē līdz asinīm - tā lai visa mute pilna asiņu, es tikai lasot nemanāmi viņu atveru. Tā es lasu kaut ko ar pārmērīgu interesi, grābdama gaisu ar elpu.
Nu jā.
Es jau varu tikai gaidīt ziemu, sniegu, karstas elpas uz ielām, garaiņus.
Es varēšu ārdīties un spert pirmos kupenu sniegus gaisā, tas neko nemainīs, neko nemainīs.
Tas.. kaut kā.
Es nezinu.


Neko jau nevar izdarīt. Ir pārāk tālu. viss. Ne jau viss - tas, bet Tu pati.