kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Thursday, September 1st, 2005 |
|
||
|
Nez vai atpogāt apziņu ir tik pat viegli, kā atpogāt blūzītes pogas, kad jūti, ka kaut kas ir jāvelk nost. Vienkārši novilkt. Ādu, nagus un pārējo var atstāt. |
|
||||
|
No rītiem pamosties, lai naktīs spiestu tējas krūzes pie deniņiem, kustināt pirkstus sarkanā gaismā. Cilvēki nav milti, kurus sijāt caur sietiņu, ar roku pasist pa sietiņa malu, nevajadzīgo izmest. Nu nav jau katrs cilvēks arī sijātājs, bet, labrīt, es laikam esmu gan. Līdz bezgalībai stulbi. Pīrāgus es necepu, jo man nav cepeškrāsns, bet, lūk, cilvēkus es spēju izsijāt. Es domāju - vai ir vērts saprast un izgaršot to, ko nevar. Bet tik ļoti gribas.. |
||||
|
|
|
||||||
|
Grandiozi - sajūta, ka izsvempies no divdesmit n-tā stāva logu ar milzīgu triecienu (jo pirms tam esi ieskrējies), ar rokām pa priekšu, divām rokām, četrām rokām, puspievērtām acīm, nobīstoties no stiklu plīšanas skaņas, šķīšanas un vēja šķindoņas ausīs, ārā spīd saule pēc lietus, pelēki zeltaini maķoņi un māja, no kuras Tu izsvempies ir no ķieģeļiem, sarkaniem protams - šajā ziņā nekā interesanta nav. Pašā loga caururbšanas momentā, tu sagriezies par pusotru reizi kā spirāle, kā urbis, ļoti eleganti pa priekšu izvirpuļojot rokas, vibrē viss ķermenis un mute ir puspievērta, bet ne tik daudz, lai no bailēm iekostu mēlē. Tiešām neinteresē kā es krītu, bet tieši tas caurbires moments un tās neesošās sāpes, kas izbrauc ķermenim cauri pirms laika, pirms kaut kāda krišanas momenta, pat pirms krietna paātrinājuma devas, pat pirms.. visa? Tā nojauta, ka būs, kaut kas nenovēršami, sāpīgi un patīkami slds. Ar rūgtumu. Pilnu kausiņu rūgtuma. Kur tas viss rodas? Tad ka palasi kaut ko uz atpakaļu. kad apzinies kaut ko vairāk nekā tajā momentā, bet es jau nekrītu cauri logam, es pat neiekožu melē līdz asinīm - tā lai visa mute pilna asiņu, es tikai lasot nemanāmi viņu atveru. Tā es lasu kaut ko ar pārmērīgu interesi, grābdama gaisu ar elpu. Nu jā. Es jau varu tikai gaidīt ziemu, sniegu, karstas elpas uz ielām, garaiņus. Es varēšu ārdīties un spert pirmos kupenu sniegus gaisā, tas neko nemainīs, neko nemainīs. Tas.. kaut kā. Es nezinu. Neko jau nevar izdarīt. Ir pārāk tālu. viss. Ne jau viss - tas, bet Tu pati. |
||||||
|
|
|
||
|
Man starpcitu pēc gada pārtraukuma ir uzradies gredzens. Nu tāds - patstāvīgais, ko es neņemu nost pat ejot gulēt. Tīri glīšs, ar divām balti-aklām akmentiņu acīm. Protams uz kreisās roka cetrutā pirksta (tur man tie visi gredzeni patstāvīgie vienmēr ir dzīvojuši un dzīvos) nevienam neko netaisos atdot. Šoreiz. Man jau bija divi patstāvīgi gredzeni - viens - dikti mīļš, brīvi braukāja pa tā pirksta apakšējo falangu, bet augstāk par locītavu nekad negāja, brīži, kad pieķēru sevi ar īkšķi rotējam to gredzenu, dažreiz lika pasmaidīt. Nu ne jau es viņu pazaudēju. Šo te - lūk - rotēt nevar. Viņš jau arī ir tāds.. vairāk dāmīgs. UN dāmas taču gredzenus nervozī nerotē. |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||