No rītiem pamosties, lai naktīs spiestu tējas krūzes pie deniņiem, kustināt pirkstus sarkanā gaismā.
Cilvēki nav milti, kurus sijāt caur sietiņu, ar roku pasist pa sietiņa malu, nevajadzīgo izmest.
Nu nav jau katrs cilvēks arī sijātājs, bet, labrīt, es laikam esmu gan.
Līdz bezgalībai stulbi.
Pīrāgus es necepu, jo man nav cepeškrāsns, bet, lūk, cilvēkus es spēju izsijāt.
Es domāju - vai ir vērts saprast un izgaršot to, ko nevar.
Bet tik ļoti gribas..