Iepeldēju lielā, vilnainā džemperī un pieskaņainās vilnas zeķēs, kuplos svārkos un ar čībām šļūkāju pa parketa horizontu. Apsēsties, piecelties, pieliekties bez kādas izdvestas skaņas nevaru. Vecmamma zvana un liek dzert aveņu zaptsūdeni, bet tukšojot no viņas dzimšanas dienas svinībām palikušās Sprite pudeles (bweh) ne ēst, ne dzert negribās. Mammīte noteikusi ka līdz dienas beigām jāizdzer tik un tik - tā nu es krekšķinos un ar sažmiegtām acīm dzerstos. Ik pa laikam brīkš pār kauliem - aukstuma drebulis. Nevar saprast - istabā +28, ķermenis vilnains, bet aukstums tā pat uzturās kaut kur tepat. Mazliet sāp galva. Vēl vecmamma (kura arī starpcitu ir slima) ar uzvarošu balsi telefona neradītajā balss čerkstonī paziņo, ka visi apkārt ir slimi (tālāk seko izsmeļošs slimo cilvēku saraksta uzskaitījums).
Mammīte ar c-vitamīnu nekad nav skopojusies, un šorīt no rīta iebēra man saujā 10 dzeltenās bumbiņas un (protams) mana mēle ir jēla.