Par labrītošanu jau principā varētu aizmirst - nav ne rīta, ne es tikko pamodos.
Bet šitas koku-sniegs paķert uz izbrīnu var jebkuru, pat mani
- es pat skrietu ar galvu iekšā kādā mīkstā, pūkainā stumbrā, un atkal un atkal apsnigtu.
Vai vienkārši lektu (nu tur kur vel griestu slīpums pieskarās manām lecienā izspietajām rokām) un sistu jumtu tik ilgi, līdz ar visu sniegu arī jumts aizbrauktu. Divi jumti - tas lielais mājas un manējais iedomu jumts. Un visi jumti, jumi, gumi un asni!
Labrīt koki, kā es visus mīlu!