kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Wednesday, February 2nd, 2005 |
|
||||||
|
Par labrītošanu jau principā varētu aizmirst - nav ne rīta, ne es tikko pamodos. Bet šitas koku-sniegs paķert uz izbrīnu var jebkuru, pat mani - es pat skrietu ar galvu iekšā kādā mīkstā, pūkainā stumbrā, un atkal un atkal apsnigtu. Vai vienkārši lektu (nu tur kur vel griestu slīpums pieskarās manām lecienā izspietajām rokām) un sistu jumtu tik ilgi, līdz ar visu sniegu arī jumts aizbrauktu. Divi jumti - tas lielais mājas un manējais iedomu jumts. Un visi jumti, jumi, gumi un asni! Labrīt |
||||||
|
|
|
||||||||
|
Lai arī cik es tos "pārus" redzu ieejam pa grandparādes durvīm, nekad es neesmu redzējusi viņus to darām priecīgi. Gandrīz vienmēr viņi ienāk ar nodurtām galvām - vismaz viņas jau nu noteikti. Vīrieši gan baig svarīgie dūži (gandrīz vienmēr) tādi krūtis izslējuši. Vēl jau atliek piebilst, ka parasti jau tie ir krievu tautības cilvēki. Bet nekad neesmu redzējusi viņus ienākam vismaz smaidot, sabučojoties vai ķiķinot - vienmēr kā nolemtie. Principā jā, uz mauku māju iet tikai lai pamaukotos, bet ja to nedara prieka dēļ.. Nu piedodiet.. Gribas teikt "nav jau spiesta lieta" |
||||||||
|
|
|
||||
|
Ja cilvēkus kā tādus. Nē, ja mēs ietu pāri ezeram un, tos visus cilvēkus, ar kuriem mēs kaut vai reizi dzīvē esam sasveicinājušies, pieņemtu pār akmeņiem, pa kuriem mēs ejam (vai lecam, skrienam - kā nu kuru aizrauj, kā nu kurš bauda), lai nesamērcētu savas perfektās pēdas, tad mani jāpieskaita pie tiem slidenajiem (uz kuriem mēdz paslīdēt kāja). Bet tā kā principā es sev neļauju kāpt uz galvas - tad mani savā ezeriņā daudziem nav lemts ieraudzīt? |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||