Man ar to speķi gāja raibi. Ome atnesa savu labāko speķi, jo domāja, ka es esmu sagribējusi ēst speķi. Tādu lielu, labu un sālītu. Savukārt, mamma, sazinoties ar omi, nodomāja, ka man to speķi vajag Halovīnu tērpam. Tad omei skaidroju, ka gribu darbā barot zīlītes, viņa pasaka labi un mēs atvadāmies. Pēc brītiņa ome tomēr zvana un saka, tas speķis ir par labu zīlītēm, lai es to atdodu mammai un ka rīt viņa atnesīšot speķi zīlītēm. Tā nu šodien zīlītes atkal paliek bez speķa!