Vakar biju izdomājusi. Lielo domu par draudzību. Par cilvēku ar kuru kopā var zirgus iet zagt. Tādas attiecības laikam tikai starp divkājainajiem (vīriešiem). Sievietēm tur visādi vipendroni ik pa laikam lien ārā. Kaut kādas tur sajūtas, jūtas utt. Un arī filmās nekur nav redzēts, ka būtu tāda lielā sieviešu draudzība. Tāda - bez visādām čūsku būšanām.
Vot tu ej pa džungļiem kopā ar cilvēkiem. Un kā tur tās attiecības saveidosies. Kā tur tas notiks. Kuri aizies līdz galam. Kuri tevi nesīs, kad būs salauzis kāju. Kuru es būšu gatavs nest, kad viņam vot potīte būs čupā.

Apstājos pie jautājuma - kuru es būtu gatavs nest? Kuram es atodtu pusi no savām pusdienām? Kuram es ap roku apsietu draudzības lentīti? Bet tādu lentīti, ko tu nevari vienkārši vienā dienā noņemt, pateikt - eh, man apnika. To lentīti apsien, tad ēd kopā sāli un piparus, saldējumu un ķiršus, kopā zodz zirgus un apglabā radiniekus. Kopā glāb slīkstošus kuģus un apmežo jaunās planētas.

Dikti pionieriski man tur beigās sanāca, bet kaut kā tā.