Ir tāda sajūta, ka es būtu par ātru skrējusi un tagad kāds ar visiem spēkiem mēģina mani piebremzēt un pateikt, pagaidi, apstājies, padomā, paskaties. PADOMĀ. Un man sametas bail par to, kas ir izdarīts un ko vēl grasos darīt. Tiešām sametas bail. Gribas kliegt palīgā, bet arī visi pārējie slīkst. Katrs savā purvā, jūrā, bet slīxt. Un neslīkšana ir tikai ilūzija. Tāpat kā viss pārējais.