Es ļoti pārdzīvoju par katru cibiņu, kas izdzēšas. Viņš pazūd no tava redzes loka un uzreiz tāda nestabilitātes sajūta. Liekas, ka pazudis, prom un pagalam. Vairs nebūs iespējas kopā dzert tēju, runāt un klausīties. Eh.

Nu kāpēc es jūs visus tik ļoti?

Atnāciet pa laikam. Nu tā. Garām ejot. Logs vienmēr ir vaļā.

Kad biju maza, es neļāvu mammai taisīt logu ciet, jo man likās, ka var būt mans brālis atlidos. Un tad netiks iekšā. Un vēl - man arī gribējās nekad neizaugt. Dzīvot nekur, nekad zemē. Lidināties kopā ar pīteru penu. Nekad neizaugt. Dzīvot starp zālēm un puķēm. Vasarā liepu lapotnē kopā ar bitēm priecāties par sauli un makoņiem. Skatīties, kā rudzi nobriest un upē meldri zivis slēpj. Man gribējās ziemas pārlaist ozola dobumā kopā ar vāverēm. Vai aiziet ciemos pie skudrām. Man gribējās palīdzēt rūķiem kaltēt sēnes un lasīt lazdu riekstus. Un sliekai no ceļa akmeņus atbīdīt. Un kurmim parādīt, kur viņa ala. Un spāres no ūdens ķeksēt ārā (citreiz viņas mulsumā ieveļas upē un kļūst par ēsmu lielajam, rijīgajam sapalam). Un man gribējās nirt iemācīties. Kopā ar zivīm un ūdenstārpiem.

Sēžu pie sava datora. Uz galda dokumenti, rezolūcijas, vēstules, pieprasījumi. Kalendārā pāris tikšanās. Vēl kāda tabula gudra jāaizpilda. Un sabiedrisko attiecību nodaļas ziņkārība jāapmierina. Un direktora epasti jāizskata, kamēr viņš prom.
Kafija blakus melna un rūgta. Kaut kur fonā radio Skonto. Un kaktuss savas adatas saslējis. Kolēģi skumji un nervozi. Un drošībnieki kaut kādus signalizācijas vadus velk. Un novērošanas sistēmu stellē augšā. Un blakus kabinetā smaržu tante atnākusi.
Un diena lēnām iet uz beigām.