Tā kā no mātes miesām
Es esmu tāda. Neesmu nekāda tur īpašā. Neesmu nekāda viedā. Esmu vienkārša kā zeme.

Man neder sudraba kurpītes. Man nav zelta mati. Manas acis nav dziļas kā jūras.

Man patīk mazgāt grīdu un traukus. Man nepatīk taisīt ēst. Man patīk ilgi gulēt un agri celties. Man garšo šokolāde un metas pumpas. Man ir blaugznas un es krāsoju matus. Man aplūst nagi, es netaisu manikīru. Man nepatīk lakoti nagi. Man patīk ar basām kājām staigāt. Man patīk divreiz dienā iet dušā. Man nepatīk mazgāt drēbes. Man patīk adīt un rakstīt. Man negaršo mango. Man garšo mazsālītie gurķi un štovēti kāposti. Man nepatīk skaļi tusiņi. Man patīk ravēt burkānus. Man patīk dejot. Es nemāku dziedāt. Man patīk peldēt. Man nepatīk gulēt jūras malā un cepināties saulē. Man patīk iet uz solāriju un pirkt apakšveļu. Man patīk ar draudzeni dzert tēju. Man nepatīk klačošanās. Man patīk lasīt grāmatas. Man patīk domāt un sapņot. Man nepatīk analizēt. Man patīk rēķināt. Man nepatīk gudri spriedelēt. Man patīk vienkārši darīt.

Nu neiedomājies no manis neko. Nu lūdzu. Es nebūšu tāda. Es nevaru, negribu, nemāku. Tev nāksies vilties. Es meesmu sapnis. Es neesmu tu. Es esmu vienkārša kā zeme. Kā zeme.