Debesīs pelēki lietus mākoņi. Spīd saule. Un sarkanais skārda jumts tik slits, tik silts. Skursteņi pavērtām mutēm skatās debesīs. Gaida lietu. Būs? Nu, kad būs? Antēnas vicina rociņas. Priecājas.Līs. Drīz līs. Un dīgs. Dīgs zaļa zāle. Es viņām saku, ka te pilsētā no tās zāles dīgšanas ne nieka jau neredz. Bet šīs tik plivinās un priecājas. Drīz. Drīz. Dīgs. Zāle dīgs. Eh, ko ar antēnām tur daudz. Satelīta šķīvis tāds domīgs. "Vai tiešām no zāles dīgšanas pilsētā nekā nevar redzēt?" Es saku, ka nevar vis. Ir jābrauc uz laukiem. Un uz vēdera jāguļ pļavā. Vai katru rītu jāiet mērīt sniegpulksteņi. Un ik pēc divām dienām jāiet apciemot vizbules. Ak šitā. Tad uz laukiem. Bet kā lai viņš tiek. Pieskrūvēts pie pažobeles. Nevar pakustēt. Uznāktu vētra, tad šo noraut. Tā nu es atstāju viņu sapņojam par laukiem. Pati iesēdos autobosā un aizbraucu uz nekurieni. Pašā nekurienes vidū apgūlos uz zemes. Un sajutu, ka zeme vēl auksta. Vēl zāle guļ.