Uznāca miegs. Un ko es darīju, lai miegu aizdzītu?
Piecēlos no mīkstā krēsla. Ieēdu medu. Uzvārīju tēju. Izlasīju kemunes piespēlēto rakstu un vēl citus. Atcerējos, ka nenopirku ne Deko, ne Rīgas laiku, ka nepiezvanīju Mārtiņam un neko nesarunāju par sestdienu. Atspiedos uz kulaciņiem, izlocīju mugurkaulu uz priekšu un atpakaļ, pastāvēju uz galvas, vēdera dziļos (vai kādus tur) muskuļus nodarbināju, vicont kājas pa gaisu. Izvingrināju plecus, lai trigera punkti neiekaist (tā to laikam sauc), jo masieris kaut kur pazudis (Dievs ar viņu). Un tagad pilnīgi pamodusies sēdīšos mīkstajā krēslā (var būt tomēr nē) un mācīśos rītdienas kontroldarbam (ak jā, atcerējos, ka vēl kaut ko lekcijām neizprintēju, bet nu to arī universitātē varēs izdarīt). Nu ja, tagat vēl tika uz mazo mājiņu jāaizskrien pa auksto grīdu (istabā silti, bet grīda auksta, tāpēc arī visu laiku man salst).

Ak nu jā, tam visam apakšā (vai pa virsu) skan Tiziano Ferro balss "Mia Nata" iet uz galu un tūlīt sāksies "Primavera Non E" (sākās). Un tad būs "Il Confine". Un beigsies Tiziano un sāksies Malcolm Mclaren ar "Mon Die Senie". Man patīk dziesmas klausīties pēc kārtas, jo šitajos albūmos viņas pareizā secībā saliktas. Sevišķi Malkomam.