Šorīt dziedāja zīlītes. Pa naktipagalmā aurēja kaķis.

Šorīt kusa pa nakti sasnigušais sniegs.

Šonakt es izmisīgi gaidīju rītu. Lai varētu celties. Lai varētu iet. Pienāca rīts, un man gribējās palikt.

No rīta dušā nomiris Ferdinands II (jeb kā viņu tur). Aizskaloju notekcaurulē. Lai iet pie ūdens dieviem zemes bērns. Nu man palikuši tikai divi.

Tagat mācos elpot caur degunu un ar diafragmu. Grūti. Pirmkārt, deguns vēl joprojām ir ciet. Otrkārt, gribas elpot tā, lai krūškurvis izplešas.

Acu priekšā kāda aina. Un laiku pa laikam tā tasjaukādreizbijis sajūta. Vai tiešām man smadzeņu labajā puslodē ir audzējs?