Šorīt atkal kāpu augšā pa trepēm un tik laimīga, tik laimīga. Jo augstāk kāpu, jo lielāks vieglums. It kā negulēta nakts. Tāda nereāla sajūta. Divas XTC bundžiņas somiņā. Vajadzētu ieēst, lai vienu var izdzert. Bet ēst galīgi negribas. Nu labi, to banānu. To es vēl varu.

Un kolēģi. Ārprāts. Cik labi viņus visus redzēt. Visus - tos nervozos tipiņus, dīvainos lēnīgos, dusmīgos, skrejošos, smējīgos. Cik labi, cik labi, ka viņi visi ir. Visi. Un visi viņi mani ļoti. Un es viņus.

Un visi viņi tik dzīvi. Tik rosīgi. Un man tāds miers iestājas. Viss būs labi. Lai kā arī būs, viss būs labi.

Šovakar gribu vannā. Nopirkšu vakarā burbuļbummbu un meklēšu kādu, kam ir vanna, jo man jau tikai duša...