Tikai vaaja viduveejiiba. Nekas iipash. Un to var teikt par katru. To var pateikt par katru. Bet man negribas. Jo taa jau nav.

Un juus njeemaat un njeemaat. Viens njeema dziivesprieku, viens jauniibu, veel cits pashiedvesmu, veel kaads mieru, jautriibu, uzticiibu, uzciitiibu, klausiities prasmi, runaatprasmi, manas rozes pluuca un hiacintes. Priimulas grieza kleepjiem. Katram bija ko panjemt.

Un tagat. Tagat tikai stumbenji palikushi. Bet juus nebaidieties. Naaciet. Naaciet. Veel ir naatres, dadzhi, dusmas, naids, riebums, pretiigums, sliekas un taarpi. To zem ziediem neredzeejaat.

Bet man bija prieks par to, ka jums manos daarzos patika. Un bez visu juusu balsiim mani daarzi buutu tik klusi bijushi.
Tas viss jau bija domaats jums. Tikai es nezinaaju, ka juus pluuksiet un nesiisiet prom, atstaajot vieniigi saapes un izraustiitas saknes. Es nezinaaju, ka taada ir cilveeka daba. Visu cilveeku daba. Es biju mazliet citaadaak domaajusi. Man likaas, ka var priecaaties, nepostot. Bet laikam jau nevar. Tagat atnaaciet un aiznesiet arii visas naatres un dadzus, sliekas un taarupus. Un tad buus tukshums.

Bet ak juus gljeevie. Negribas. Nepatiik.

Nopirkshu seeklas un ieseeshu maardadzhus. Tie skaisti zied un ir peec velna dzeeliigi. Un veel mazaas klinshu pukjiites. Jo vinjaam tagad buus pareizaa augsne.

Un tad jau atkal - laipni aicinaati manaa daarzaa :)