un es nesapratu, kas notiek. Un veel aizvien nesaprotu. Triecos ar galvu sienaa. Meegjinaaju tikt cauri durviim, kas man veel nav atveertas. Meegjinaaju pieliimeeties pie afishu staba, kur vairs nav vietas. Gribeeju iestaadiit koku, bet nebija kur staadiit. Un tad apstaajos. Jo kaads man teica: "Dziivo. Tev vienkaarshi jaadziivo." Bet es negribeeju vienkaarshi dziivot. Es gribeeju saprast, kur dziivot, kaa dziivot, cik ilgi dziivot, ar ko dziivot, kaapeec dziivot. Un kaads teica: "Mees esam vienas sugas." Un es ieliidu dzilji azotee un aizmigu. Tagad ik pa laikam pabaazhu degunu aaraa un paskatos, vai nav pavasaris. Nevar saprast. Te ir, te nav. Te taads sals uznaak. Te liekas, ka kjirshi ziedees.

Un man prasiija: "Vai bija veerts?" Bija. Pat ljoti bija. Es atnaacu tuvaak sev. Par soliiti pietuvojos, tam nezin kam, kas iekshaa. Un kad noseediisies duljkji. Vinju varees ieraudziit. Varbuut.

Atnaac.