Sāp.
Āda. Noplēsta. Viss ir vaļā. Acīm pāri nav plakstiņu. Tik ļoti nevaru nekur paskatīties. Smadzenes bez apvalka pulsē. Kāpēc vēl šodiena? Kāpēc vēl cilvēki?

Nemociet. Nemoci. Viss tik ass. Tā duras. Tā kož. Lūdzu nepieskaries. Man sāp. Ļoti. Un pa acīm asaras. Asaras. Asaras. Iemigt. Tagad tikai gulēt. Tālu prom. Kalna galā. Dizļā alā. Kur nekas, neviens mani nevar. Kur var klusiņām izdizist un aiziet. Aiziet debesīs paganīties. Un nekad, nekad nenākt atpakaļ.

Viss tik netīrs. Visur aukstums. Un vējš. Au. Un putekļi līp klāt pie nerviem. Līp. Un sāp. Un sāp. Un sāp. Tikai nē. Tikai aiziet. Nekas netur. Nekas. Nekas. Nekas.

Nekā nav. Aiziet tur, kur nekā nav.
Prom no skatieniem, kas saka: "Tu, maita." Prom no vārdiem. Prom no smaidiem, zem kuriem slēpjas dzeloņi. Prom. Au. Sāp.

Asaras. Dedzina. Paslēpties. Kur? Kur paslēpties? Un no kā? No kā paslēpties? No tevis? No sevis? No visa, kas bijis? No visa, kas būs? Tas viss man tik svēts. Tik liels. Bet paņemt līdzi. Uz kurieni? Bet palikt nevaru. Nevaru. Nevaru.

Šodien nevaru palikt. Šodien nevaru. Šodien. Var būt vēl kādreiz atnākšu. Varbūt...