No sirds
Nekad jau nesanāk pateikt. Samīļot. Paskrienu garām. Aizskrienu. Tikai pieskaros. Citreiz pat nepieskaros. Tikai padomāju. Un tad jau atkal citas domas. Par ko??? Nekā svarīga – par darbu, pusdienām, lekcijām. Tiešām nekā paliekoša.

Un tikai laikā, kad kases aparāti drudžaini zvana…. Tikai gada vistumšākajā laikā… Tikai Ziemassvētkos, kad…

…Vakar staigāju pa veikaliem meklēdama dāvanas. Trīs stundas nostaigāju pa jauki sapostiem veikaliem. Bet nekā. Sapratu, ka nepārdod. To, ko meklēju, nekur nepārdod. Nekur nav. Tikai kases aparātu zvanīšana un pārdevēju nogurušie smaidi. Bet nav. Tas, ko meklēju, nav. Izmisums pārņēma kā lipīgs miegs. Ko darīt? Ko darīt? Pārdevēji skatījās uz mani un apmulsuši purināja galvas, kad prasīju:

„Jums laime ir? Un prieks? Nē, ne jau parastais, bet siltais! Īpašais. Iesaiņots? Nē, tā prieks neizskatās…. Var būt jums ir smaidi? Smaržīgie??? Nē, nē, man nevajag iesaiņot. Ak, nav…”

Izgāju uz ielas. Lija. Nē, nav vērts. Veikalos nav. Kājas bija piekusušas un sāpēja. Tāpēc apsēdos parkā uz slapja soliņa. Skatījos zvaigznēs. Un sāku izdomāt. Sāku izdomāt, to, ko nekur nepārdod. To, ko man neviens negribēja pārdot. Un domāju par Tevi. Domāju labas domas. Izdomāju lielu prieku. Izdomāju siltus vārdus. Izdomāju patiesību. Izdomāju mīlestību. Izdomāju visādus niekus.

Un tad metu visas domas gaisā. Augstu, augstu gaisā. Metu, lai Tu noķertu kā sniega pārslas, kā lietus lāses, kā zvaigžņu gaismu.

Piedod, ja šodien Tev neaiznesīšu mazu plīša lācīti vai pasaku rūķīti, piparkūku sirsniņu vai sudraba zvaniņu. Es par Tevi domāju. Liels siltums. Un, šovakar, kad iziesi uz ielas, paskaties debesīs. Tā zvaigzne tur virs tā jumta nedaudz pa kreisi Tev no manis!!!


Mīļus svētkus