Nekad nebūšu laimīga. Tā man pat rokā ierakstīts. Un ko lai tagad daru? Tiklīdz liekas, laimīte - tā tai pār plecu ņirdzīgi glūn nelaime. Ha, ha, ha. Nu kāpēc, kāpēc, kāpēc. Kāpēc nevaru ielīdzsvaroties? Kāpēc nemāku? Kāpēc nemāku tāda gordaja staigāt? Eh. Uzpūt man - un es aizlidoju. Gribu mierīgi saprast. Gribu pieņemt un ieraudzīt. Bet var būt vajag citādi - plēst traukus, ielīst stūrī un sapūsties - sak' aizķēri tu manu pašlepnumu. Var būt. Bet man tā nepatīk. Tam jau esmu tikusi cauri. To teātri es ar māti esmu gana izspēlējusi. Tad, kad viņa ar mani auklējās. Bet tad - nolika mani vienu pašu un teica: "Cel,ka nu tu sev pati savu pasaulīti." Un es ceļu. Bet tur nav vietas niķiem. Tur saprašana, cieņa, godīgums, mīlestība. O.k. Tas viss nāk visādos ceļos. Bet līdz šim kaut kā likās, ka tam jānāk caur runāšanu, sajušanu, saprašanu, saklausīšanu. Nu tā - tu atveries. Un saplūsti kopā, lai sajustu, bet nezaudētu sevi.

Es atveros. Un tu ar nokaitētu dzelzi manī iekšā. Ar karstām knīpstangām no sirds šķiedras plēs nost. Bet nekas - es pasmaidīšu. Jo ko nu tur kliegt vai raudāt. Paspēlējies. Paspēlējies vien ar karstām knīpstangām ap manu sirdi. Var būt tev tā kļūst labāk. Bet var būt tomēr pateikt, ka nežēlīgi sāp?