Šodien atkal uzradās tā nedrošības sajūta.
Žzzz - pamati grīļojas. Man gribas kaut ko jautāt, kaut ko teikt, bet es nezinu kā. Ir aizsietu acu sajūta. Un slikti nosteiptas virves sajūta.
Un visas pārējās maņas strādā n reizes spēcīgāk. Bet tomēr nē. Strādā tikai viena - atrodu to, ko gribu. Blusas kažokā.

Var būt tas nav nemaz tik slikti? Bet ja es tās blusas redzu, tas nozīmē, ka viņas nav manī implementējamas - tipa - svēšķermenis. A var pieņemt tādu svešķermeni? Un kas tad notiek manī?

Un vēl - ieraudzīju sevī visādas frustrējošas lietas. Tādas, kuras vienmēr esmu necietusi savā mātē. Še tev nu bija. Ko nu? Kā tikt vaļā? Un kas nāks vietā?

A var būt tas tikai tāpēc, ka esmu nogurusi? Fiziski? Var būt. Var būt tas tāpēc, ka gribas pabūt ārā, pablandīties, bezmērķīgi paklīst - vienkārši padzīvot. Kādu brīdi. Un tad jau atkal varētu funkcionēt.

A var būt nevajag baidīties?
Ē, tiešām, nevajag baidīties!!!