Čīkstinu čības zem galda un sabīstos.
Salst kājas un rokas.
Vispār te ir vēss.

Pabeidzu homo faberu.

Gribas kādam uzrakstīt vēstuli. Vēstuli tāpat vien. Par tādām parastām lietām, kas iešaujas prātā vai ko pamana, par ko iedomājas un kādu brīdi domā, bet nākamajā jau aizmirst. Lai pēc laika atgrieztos atkal kā pie kaut kā jauna.
Varētu rakstīt, ka ir biolakto ar dzērveņu garšu. ļoti garšīgs. Vēl garšīgāks par smilstērkšķu. To varētu rakstīt zitai.
Par to, ka negribu bērnus, ka bērni ir nejēdzība (biju izdomājusi, kāpēc, bet aizmrisu). To varētu rakstīt kādam citam.
Par to, ka ir labi nosēsties citas valsts lidostā un doties iekarot norezervēto hoteli. Tā, ka visapkārt visi ir sveši un es atbildu par sevi. Esmu tālu prom un neviens nevar mani aizsniet. Un man ir pamatotas tiesības justies vientuļi. (to es noteikti pastāstīšu zanei).

Vai arī par to, ka katrs mēs esam brīvs un varam domāt ko gribam un par ko gribam un ka vispār nekas nekam nav piesiets. Tā kaut kā.
Tādas vēstules varētu rakstīt.

Ja būtu drosme. Un adreses.