Starp visiem kolēģiem ir foršais Jurijs. Viņš sēž telpas otrā galā pie loga. Tieši man pretī. Viņš visu laiku smaida. Bet kad nesmaida izskatās tā, ka man gribas smaidīt.

Mums vēl nav bijušas intelektuālas diskusijas (es arī nezinu vai kādreiz būs). Bet toties mēs labi pasmejamies. Intelektuālas diskusijas man ir ar Armandu. Viņš atrodas balkus telpā. Kas ir labi. Citādi mēs nevarētu pastrādāt. Visu laiku tikai diskutētu. Armands ir arī smalks. Bet ar "ruma rozīnīti".

Tā teikt - ehhh, atņēmāt man ēriku, bet vietā liktenis piespēlēja Armandu un Juriju. Bija divi vienā. Tagad ir splited one.

Viss ir superīgi.

P.s. Šorīt ar kolēģi, kas vakar bija uz izrādi Dailē, runājām par to, ka reizēm iedomājamies pretimnācējus kailus. Nu tā, ka kailas viņu intīmākās vietas. Vai piemēram kāds viņš izskatās tikko pamodies. Tādi zibšņi. Katram savā prātā reizēm. Laikam jau visiem tā ir. Bet teijāterī tomēr vajag mākslu. Lai paliek vieta manai iztēlei. Lai režisors kaut ko noklusē. Lai atstāj telpu man.