Bet es jau teicu. Ir vēls. Un var būt es vienkārši neko nevaru izdomāt.

Vakar es biju cirkā. Jā, es biju klauns. Un tēloju ugunspavēlnieku. Diez ko nesanāca. Bet ar uguni paspēlējos. Slapjā vietā. Nekas baiss jau nevarēja notikt. Tomēr arī pirtīm jumti mēdz aizdegties. Nu ja. Es paspēlējos ar to uguni. Bet protams, kā jau klauns, neskatījos, kurp lido dzirksteles.

Var būt es esmu klauns uz pilnu slodzi. Un arī brīvdienās. Katru dienu skan aplausi, kad izeju uz skatuves. Un tad viņi saka – atkal jau viņš. Bet aizvien aplaudē. Reizēm liekas, ka varētu taču šoreiz neiziet. Bet pienākuma sajūta liek. Ģērbtuvē es nekad neatgriežos viens. Mani vienmēr pavada vilšanās sajūta. Un tad es viņai apsolu. Viss. Nākamreiz gan vairs neiešu. Bet pienāk nākamā reize. Arēnā iedegas gaismas. Viņi ir sanākuši. Viņi gaida. Var būt ne mani. Un ja es neaizietu. Aizietu kāds cits. Un viss būt labi. Bet es spītīgi eju.

Trešajā piegājienā vairs nepielaižu kļūdu.
Jo trešā piegājiena nekad nav.