magda ([info]magda) rakstīja,
@ 2005-05-23 09:53:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pastiepu tev kāju pretī. Saspiežam kopā īkšķus. Redzi, kā var cauri pēdām saplūst. Ne vienmēr ir jāsakļauj sejas. Ne vienmēr mutes. Vārdus var savirknēt un apsiet apkārt. Ap pirkstiem. Labās rokas. Vai vienkārši nostiept priekšā guļamistabas durvīm.

Bet vislabāk man patika purva vidū satikt lāci. Un nevienu pašu dzīvu cilvēku. Savās bailēs sasting. Lēnām, lēnām iet uz mājām. Un pāri ūdenspeļķēm tikt pa gaisu. Un mierā palikt. Acīm aizklejojot tālu. Nevienam acīs nav jāskatās. Jo nemaz nevar. Viņas tālu. Tikai sirdīs greizajās. Nevienam nav pareizās.

Uztaisi man vakariņas.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]magda
2005-05-23 16:17 (saite)
Pušums uz plaukstas iekaisis un roka nedaudz sapampusi - tad jau laikam pa īstam sasaucām :)
"Tu lāci bramani, tu meža vidū, tu meža vidū, es meža malā..."

Meža cūku pēdas bija - daudz, daudz (tad, kad aizgāju pavazāties). Takas iestaigātas krustu šķērsu. Viena taka tā kā tāda šoseja. Skaidra un plata. Un tad pa nakti viņas droši vien gribēja pie ugunskura pasildīties. A tur - cilvēciņi guļammaisos ;) Un tad viņas gar teltīm šņakarējās.
A var būt bija tā, ka vienā pusē aļņi un otrā pusē cūkas (teltīm) un tad viņi sazinājās - tā kā agrāk ganiņi.

A sapņu man nebija. Nevaru gulēt. Muguriņa sāaaaaaaaaap.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?