Lielais šķaudītājs. Tā mani var nosaukt.
Grieķu dievs ar spalvainajām kājām izrādījās ukrainis - k-kādas izlases futbola treneris, kaut kāds viceprezidents. Un ne maz ne uzmācīgs. Tādi cilvēki man patīk. Tādi, kuriem bikšu priekšas neiet piecus metrus pa priekšu. Tādi, kuriem acīs var cilvēku redzēt, ne locekli. Tādi. Mierīgi. Cilvēki. Cilvēki. Vienkārši. Tik vienkārši kā zeme.

Burbuļi apkārt silti burbuļoja. Es snauduļoju. Un varēju vēl. Bet tad būtu tumšs un auksts. Un braucot mājās mani basie īkšķi saltu. Tagad bija labi. Mazliet krēslas. Mazliet tās stundas, kad no saules tikai vieglas atmiņas palikušas. Brīvības ielā makšķernieks turējās pie makšķeres. Viņš bija tikko no liela kuģa nokāpis. Laikam. Un viņu vēl aizvien šūpoja. Neievērojot CSN, nokļuvu mājās. Savā gultā pie saviem dieviem.

Šodien galva kā puķu pods. Kafija iekšā kā nafta ieeļļo smadzenes. Ai, ai. Nu vēl labrīt. Vēl kādas trīs stundas labrīt.