Pasēdēju zaļā zālē. Pie garāžām. Smaržoja pēc eļļas. Klausījos lakstīgalu. Norietošās saules staros. Pienenes lēnām vērās ciet. Nevienas maijpuķes. Pa izdangātu ceļu mēģinot nepārdurt riepas uz drāšu gabaliem un stikla lauskām atpakaļ pilsētā. Tikai viena upe starpā. Tikai viena Daugava. Tikai daži kilometri. Un pilnīgi cita pasaule. Lakstīgala. Un ievas ziedošas. Jā, jau zied. Kaut kur parkā pie kanāla pēdējie saules stari uz pleca un deguns plūmes ziedā. Labi, ka neviena nebija. Labi, ka viena biju. Labi, ka reizēm tā viens var.
Vēlāk pie galda ar trijiem traktoristiem dzēru tēju. Maķ pere maķ jau viņi lamājās. Bet tie mani mīļākie traktoristi. Ar citiem kopā tikai šņabi. A ar viņiem tēju. Tā kā nebija prezervatīvu, pēc tējas gāju mājās. Viņi arī. Viens palika. Jo tās bija viņa mājas.
Aizgāju mājas. Atrāvu visus logus. Iekvēpināju vīraku. Sveces - aizdedzu un nopūtu. Mēģināju gulēt. No viena sāna uz otru. No viena uz otru. Tā līdz lēnajam rēnajam rītam ar lietus bungošanu pa skārda palodzi. Pelēkās debesīs iemetu acis. Tagad miegainas.
Pasvēti mani vēl mazliet.