Viņa pajautāja. Es atbildēju.
Un es pajautāju. Un viņa atbildēja. Un man tas bija jādzird. No viņas. No mammas. Vienkārši bija jādzird.
Mana mīļā mamma.
Zini, mammu. Es tagad varētu tev klēpī pagulēt. Tāds miers. Pie kājām tev kā agrāk spēlēties. Tāds miers. Un ik pa brīdim tavas čības kā milzu alas aizņemties. Un ik pa brīdim tavas kājas kā augstas klintis. Un ik pa brīdim tavu klēpi kā gultiņu. Kā mazu, mīļu siltu. Mammu. Ar tevi tik viegli, tik viegli. Ai, mammu. Nu kā man tagad gribētos tev klēpī aizmigt. Tētis uz kājām man sakrautu spilvenu kalnu. Minkāns ieritinātos kaut kur pie vaiga. Tev klēpis tik mierīgs. Tik silts. Un tad tu mani modinātu un teiktu, jāiet gulēt. Es izberzētu acis. Tētis mani pār plecu pārceltu un aiznestu uz gultiņu. Tu segu man aiz mugras aizbāztu garām. Tā, kā man patīk. Un tad es līdz rītiņam. Ja?
Tagad man miers.Liels. Un asaras. Birst. Lielas. Jo tagad ir labi. Labi. Labi.