Uznāca pavasarīgas skumjas. Staigājot pa Vērmanes dārzu un skatoties uz nokritušām, dzeltenām lapām. Zem koka stāvēja bērnelis un pētīja lapas. Viņš gribēja paņemt. Bet nevarēja izdomāt, kuru. Es aizsteidzos garām.
Tērbatas ielas mājas jumta kori atspīdēja jau rietošā saule. Un atkal pavasarīgās skumjas paņēma mani pie rokas. Ieskrēju lielveikalā. Jauna māmiņa nevarēja izvēlēties sieru. Viņai pie krūtīm bēbīškrēsliņā gulēja aizmidzis sīcis.
Piegāju pie kases un maksāju par savām dienišķajām vakariņām. Aiz manis nostājās sīks skuķītis. Tāds kā slota. Tievs un ar gariem, neveiklā zirgastē saņemtiem matiem. Nopirka Minton ar citronu garšu. Ar atlaidi. Citu neko.

Un atkal skumjas. Vakar sēdēju vannā. Krietni pēc pusnakts. Un izdomāju. Izdomāju, ka kaut kas notiek. Kaut kas mainās. Un no manis daļa sāk zust. Neatkarīgā. Sāku atkarīgoties - no visādām stulbām lietām. Tai skaitā no cilvēkiem. It is not funny. Not anymore.