Iedomājieties, kā es, rītasvārkos ietinies, pirmo Lieldienu vakarā sēžu mājās; aiz loga viegli smidzina lietus; istabā neviena cita nav. Es ilgi lūkojos uz balto papīra lapu savā priekšā, spalvu rokās, saīdzis par materiālu, domu un notikumu juceklīgo mudžekli, no kura visi prasās, lai tos pierakstītu. Daži uzprasās pat ļoti vētraini, jo ir vēl jauni un dumpīgi kā nenorūdzis vīns. Tiem pretī spurojas pa dažai vecai, nobriedušai, skaidrai domai, kas kā pavecs kungs ar savu divdomīgo skatienu nomēro jaunās pasaules centienus. Teiksim kā ir, mūsu gara stāvokli nosaka šīs vecās un jaunās pasaules strīdi, bet stāvokli, kādu ir sasniedzis strīds, mēs dēvējam par noskaņojumu jeb arī, drusku nievīgāk, par omu.

Gluži kā labs diplomāts, es paceļos mazliet pāri partiju nesaskaņām un attēloju stāvokli valstī ar tāda vīra nepiespiestību, kas diendienā aiz tīras pārskatīšanās ir klāt katrā partijas sapulcē, bet praksē pielieto to pašu pamatprincipu, kuru, kāpis tribīnē, viņš apņirgā un izsvilpj.

Neliegsimies, es rakstu par noskaņojumiem, esot noskaņots; un tā ir īsta laime, ka esmu noskaņots tieši uz noskaņojumu aprakstīšanu.

Šodien daudz spēlēju Lista Mierinājumus un jūtu, ka skaņas ir iespiedušās manī un apgarotas atskan no jauna. Pirms neilga laika man ir bijusi sāpīga pieredze, esmu piedzīvojis šķiršanos vai nešķiršanos, un nu es manu, kā šīs izjūtas un skaņas manī saplūdušas vienā veselumā, un esmu pārliecināts, ka mūzika man nepatiktu, ja nebūtu šīs pieredzes. Tātad līdzīgo dvēsele mēģina sev pievilkt tuvāk, un jau esošo izjūtu masa kā citronu izspiež jaunos notikumus, kas trāpa sirdī, taču vienmēr tā, ka tikai viena daļa jaunā savienojas ar veco, un vienmēr pāri paliek kāds atlikums. Tas, neatradis sev neko radniecīgu dvēseles mājoklī, tur iemitinās kā pilnīgs vientulis, bieži par nepatiku vecajiem iemītniekiem, ar kuriem strīdi tāpēc nav retums. Bet skat, jau nāk kāds draugs, atveras grāmata, tur aiziet meitene, klau, tur atskan mūzika – un jau atkal no visām pusēm plūst jauni viesi uz ikvienam atvērto māju, un tas, kurš nupat vēl vientuļi stāvējis malā, jau ir atradis sev daudzus un cildenus līdziniekus.

Tomēr brīnumainā kārtā viesi nenāk tāpēc, ka grib nākt, un viesi nenāk, kādi tie ir. Nāk tie, kuriem jāatnāk un tikai tie, kuriem jāatnāk. Dvēseli neskar nekas tāds, ko tā nespēj reflektēt. Un, tā kā gribas varā ir ļaut vai neļaut dvēselei reflektēt, dvēseli aizskar tikai tas, ko viņa grib. Daudziem tas liekas absurdi, jo viņi atceras, cik spēcīgi ir pretojušies dažām izjūtām. Ko tad galu galā nosaka griba? Jeb cik bieži griba guļ, un nomodā ir tikai dziņas un tieksmes! Taču, ja ņem vērā, ka viena no stiprākajām dvēseles nosliecēm ir tieksme pēc jaunā, sliecība uz nepierasto, ir iespējams izskaidrot, kāpēc mēs bieži pieļaujam nepatīkamus noskaņojumus.

Taču ne jau tikai ar gribu vien dvēsele kaut ko pieņem. Dvēsele ir veidota no tā paša materiāla kā notikumi, vai arī no līdzīga, un tā nu nākas, ka notikums, kas neaizskar nevienu radniecīgu stīgu, tomēr ar noskaņojuma smagumu uzguļas dvēselei un pamazām spēj iegūt tādu pārsvaru, kas nospiež un ierobežo pārējos dvēseles saturus.

Tātad noskaņojumi rodas vai nu no iekšējām cīņām, vai arī no ārēja spiediena uz iekšējo pasauli. Vai nu - pilsoņu karš divu armiju starpā, vai nu – tautu apspiež viena šķira, mazskaitlīga minoritāte.

Bieži, paslepšus ieklausoties savās domās un jūtās, klusējot uzmanot pašam sevi, man šķiet, it kā es spētu sadzirdēt mežonīgo partiju zuzoņu un sanoņu, kas cauršalc gaisu, kad doma vai ērglis uzlido augšup pie saules.

Cīņa ir neizsīkstoša barība dvēselei, un dvēsele prot gūt no šīs cīņas pietiekami daudz salduma un skaistuma. Viņa iznīcina un iznīcinot dzemdē ko jaunu, viņa cīnās brāzmaini, un vienlaikus tomēr maigi pārvelk ienaidnieku savā pusē, lai sirsnīgi ar to saplūstu. Un pats brīnišķīgākais, tā nekad neņem vērā ārieni, vārdu, personas, apvidu, skaistus vārdus, rokrakstus, tam visam ir pakārtota nozīme, jo vērtība viņas acīs ir tam, kas glabājas apslēpts čaulā.

Tas, kas pašlaik varbūt ir visa tava laime vai lielākās sirdssāpes, tuvākajā laikā varbūt būs vairs tikai daudz dziļāku jūtu ietērps un līdz ar to, atnākot citam, augstākam, pazudīs pats sevī. Un tādā veidā mūsu noskaņojumi kļūst aizvien dziļāki, neviens pilnībā nelīdzinās otram, katrs no tiem ir neizmērojami jauns, dzimis no acumirkļa.

Es atceros dažus no tiem, ko esmu mīlējis. Vārdi un personas nomainījuši cits citu, un es negribētu apgalvot, ka to raksturi tiešām būtu kļuvuši aizvien dziļāki un skaistāki. Tomēr nevar noliegt, katrs no šiem līdzīgajiem noskaņojumiem man nozīmēja progresu. Un garam būtu pilnīgi neizturami vēlreiz iet cauri tām pašām pakāpēm, ko viņš jau reiz ir šķērsojis, tas vienmēr grib plesties aizvien vairāk dziļumā un augstumā.

Esiet sveicināti, mīļie noskaņojumi, vētrainas dvēseles brīnišķā mainība – tikpat daudzējādi kā daba, bet daudz lieliskāki nekā ir daba. Jo vienmēr jūs kāpināties, vienmēr tiecaties aizsniegties augstāk; bet augs arī šodien smaržo tāpat, kā tas smaržoja radīšanas dienā. Es vairs nemīlu tā, kā mīlēju pirms dažām nedēļām; šajā brīdī es vairs neesmu noskaņots tāpat, kā, sākot rakstīt.

Vispirms es mēģināju skaņās: tas, redzi, neizdevās, tālāk aiztraucās vētrainā sirds; un skaņa palika mirusi. Tad es mēģināju dzejā; nē, ne jau rīmes spēj to tvert, mierīgais, samērotais ritms. Prom papīru: jaunu šurp, un nu, spalva, raksti ātri, tinte, veicīgi!

Maigs vasaras vakars, satumst blāvās svītrās. Bērnu balsis ielās; kaut kur tālumā troksnis un mūzika; ir gadatirgus, ļaudis dejo, raibas laternas deg, plēsoņas zvēri rūc, te nodun kāds šāviens, te nošķind kāds zobens, vienmērīgi, caururbjoši.

Istabā ir nedaudz par tumšu; es iededzu gaismu; tomēr dienas acs caur pusaizsegto logu ziņkārīgi raugās iekšā. Jā, tā labprāt ielūkotos arī tālāk, šajā sirdī, kas karstāka par gaismu, tumsnīgāka par vakaru, jutīgāka kā balsis no tālienes, kas dziļi iekšā trīc un šūpojas, kā liels zvans, ko skandina negaisa laikā.

Un es izlūdzos negaisu; vai tiešām zvanu skaņas nepievilinās zibeni? Nu tuvojies, negaiss, skaidrini, attīri, iedves lietus smaržas manā pieputējušajā dabā, esi sveicināts, beidzot laipni lūgts.

Skat, tu saraujies, pirmais zibens spēriens ķēris tieši sirdī, no turienes kāpj augšup gara, palsa migla. Tu viņu pazīsti, drūmo, ļaunīgo? Jau mana acs redz skaidrāk, un es jau stiepju roku, lai viņu nolādētu. Pērkons dārd; un skaļi noskanēja balss: „Topi attīrīts!“

Spiedīgs karstums; mana sirds mutuļo. Nekas nekustas. Tad viegla vēsma, zemei piekļāvusies ietrīsas zāle – esi mans viesis, lietus, remdējošais, atbrīvojošais! Še viss ir vienmulīgs, tukšs un miris; dēsti tu no jauna.

Skat: vēl viens zvēliens! Žilbinošs un abpusgriezīgs tieši sirdī! Un skaļi noskanēja balss: „Ceri.“

Un no zemes savelkas maiga smarža, atplīvo vējš, viņam seko vētra, kas ošņājot kauc pēc sava medījumu. Sev pa priekšu tā dzen nolauztus ziedus. Lietus priecīgs pludo nopakaļ.

Tieši caur sirdi. Vētra un lietus! Zibens un pērkons! Tieši cauri! Un skaļi noskanēja balss: „Topi atjaunots!“

Friedrich Nietzsche: Über Stimmungen, April 1864
No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.