Nesen pabraucu garām (ātri un ārzemēs) kaut kam, kas izskatījās pēc kaķa ceļa malā. Bij mazliet škrobīgi.

Bet es tiešām jūtos lepna, ka reiz stopējot liku pieturēt mašīnu, lai savāktu kaķēnu no ielas malas. Jā, protams, viņu pēc tam nopotēja, kad centos apārstēt par savām naudām, jo tomēr izrādījās, ka kaut ko viņš tomēr traumējis bija, kaut ārēji par to nekas daudz neliecināja, bet... es centos. Sētas kaķu dēļ es necešos, pat ja reizēm žēl tik, tik ļoti (tas pieaugušo kaķu pāris Vecrīgā, viņi neizskatījās pēc sētas kaķiem, bet nepacentos... un atceros to.)