Sāku pētīt datus par izmesto pārtiku, pagaidām hipotēze man tāda, ka pieprasījums pēc gaļas nepalielinātos, ja veģetārieši atgrieztos pie gaļas ēšanas - viņi apēstu to gaļas procentu, ko patreiz veikali izmet. (Šo argumentu izmantoju tikpat brīvi kā veģetārieši to, ka ar visiem lopbarībai iztērētiem graudiem varētu pabarot bada cietējus un visi būtu paēduši. Teorētisks spriedelējums.)
Kas attiecas uz to "pats nevaru, lai cits nogalina", tas tāds visai irracionāls moments, es nevaru/negribu tīrīt sauso ateju laukos, bet vai tāpēc es to neizmantošu, ka samaksāšu kādam, kas to darīs profesionāli. Tad jau arī visa pārtika pašam jāaudzē, un apģērbs jāražo, jo nav forši maksāt citiem par to.

Bet tas (arī mans) iemesls, ka gaļa vienkārši uzdzen pretīgumu - tā ir irracionāla prāta konstrukcija, tāda pati, kā "man riebjas zirnekļi", "es negribu ēst piena zupu, lai mutē nejustu pretīgu piena plēvi" vai arī "pretīgi iedomāties, ka man rokās būtu jāpaņem medūza". Tāpēc atteikšanās no gaļas ir katra privāta izvēle, tāpat kā reliģija, piemēram.

Bet kā reāli izmainīt to dzīvnieku audzēšanu industriālajās fermās? Jāietekmē korporācijas, kam tas pieder, likumdošana, varas struktūras? Teorētiskais cēlonis-pieprasījums pēc gaļas-kā jau saprotams, nekad nepienāks utopija, kur neviens negribēs gaļu, tad izmaiņas pieprasījumā neko daudz nemainīs dzivnieku ciešanās. Ja vien visi nesāks pirkt eko gaļu lokāli (maz ticams) vai arī tiks izmainīti nosacījumi, kā audzēt dzīvniekus cilvēcīgāk un samazinot globālo korporāciju ietekmi. Viens pats vegānisms bez aktīva videi draudzīga dzīves veida, man liekas iluzora iedoma par savu dalību pārmaiņās uz labāku pasauli.