Muļķības
Uh, paskatīju (nu nedaudz) kādi te visādi Niki tautai sabakstīti. Tāda nelaimīgo kapsēta/lielpilsēta, visi kruti, liktenīgi ar ciešanās sarauktiem vaigiem (lasi - smadzenēm). Vai maz kāds lasa, mēģina, tā teikt, iebraukt cita tekstā, jebšu tāpat kā parasti izrādās, izgorās un mazbisku uzeksbicionē?
Sarunāji gan. Uzreiz ar apvainojumiem.
Kāpēc gan ne? Nu nē, tak! Tā tas galīgi nebija domāts, bet uz to pusi tomēr velk. A ko pats? Nu tak ar' to pašu - publiski izkārnīties (izrakstīties). Tā pati kautrīgi/nekautrīgā izrādīšanās vēlme. Vai arī jēdzīgi/bezjēdzīgi ceri, ka tevi kāds uzrunās un tas būs tas īstais vārds? Gribas uzdot (sev/citiem) kādu bērnišķīgi skaidru (tīru) jautājumu, bet saproti, ka nespēj. Vienkārši neizdodas. Fona troksnis bisku pa lielu. Vairs skaidro jautātāju nevar sadzirdēt.
U-ū, kur ESi?