|
|
|
Augusts 16., 2007
15:10 - Apjaušu kaut ko svarīgu
Es, beidzot - 23 ar pusi gadu jaunumā - sāku saprast, kas es esu un uz kuru pusi šajā dzīvē virzos. Kas man patīk un kas man būtu jādara.
Esu valodnieks. Patīk viss, kas saistīts ar svešām un pazīstamām valodām. Patīk pareiza, korekta izruna, stils un gramatika.
Jābūt vismaz vienai lietai cilvēka dzīvē, kurā tas labi orientējas vai vismaz cenšas, pat ja ļoti daudz vēl jāmācās, lai sauktos par speciālistu.
( el jē kuts )
|
Jūnijs 15., 2007
00:54 - Tā.........`
Es gribu pacelt vienu ļoti smagu tēmu.
Es gribu atrast cilvēkus, kas jūtas līdzīgi un/vai ir izjutuši to pašu... Man ir ļoti nepieciešams parunāt ar kādu, pārrunāt pieredzi...
Runa ir par vecākiem. Par tēvu, kas vienmēr ir bijis kauslis un rupeklis, un mammu, kur ir mīļa un laba, tikai netiek galā ar kādu nelabu atkarību.
Man ir 23 gadi tagad. 2,5 gadus dzīvoju atsevišķi no vecākiem. Bet es joprojām netieku ar to visu galā, ko ir bijis jāpiedzīvo. Man ir vīrs un bērniņš, bet es joprojām sabrūku, kad manas atmiņas uzjundī, izlasot vai dzirdot, redzot kaut kur ziņas par kārtējo fizisko vai emocionālo vardarbību pret bērniem. Man vienkārši "aizkrīt širmis"... Gribas paņemt koku un iet izdarīt viņam tā, lai viņam sāp... Man iekšā ir bardaks.
Zinu, ka vajadzētu ar psihologu parunāt. Bet esu runājusi daudz un dikti. Tomēr tas nav īsti tas, ko man vajag. Man viss ir skaidrs, ko man psihologi var piedāvāt.
Man vajag zināt, ka neesu vienīgā. Man vajag zināt, kā citiem tādiem pašiem kā man ir gājis, un kā citi ir tikuši ar to galā. Līdzīgi kā cilvēki dalās pieredzē par to, kā tikt galā ar dažādiem traipiem vai kur labāk iegādāties to vai to...
Man ir daudz labu draugu un tuvu cilvēku, jā. Bet neviens no viņiem mani nevar saprast tajā dziļākajā, svarīgākajā un nopietnākajā līmenī, jo viņi tur nav bijuši... Jāsaka gan, paldies Dievam, ka viņi nezina. Viņi nezina, kā ir, kad mājās ir šizofrēnisks, agresīvs, despotisks un bīstams ģimenes terorists, kas uzspiež savu gribu, sit, lamā, pazemo, nekad neklausās un nekādā veidā nav pelnījis nosaukumu "tētis"...
Lūdzu, atbildiet kāds, kam ir nojausma, par ko runāju un ir sava pieredze šajā ziņā. Ja ir.
Komentāri slēpti.
|
Maijs 7., 2006
12:37 - Ierakstīt jaunumus...
Ierakstīt jaunumus... Jaunumi tādi, ka ir tik foršs un silts laiks ārā, bet to jau jūs visi tāpat ziniet.
Man kaut kas ar acīm slikc noticies. Vai nu ne tādu ēnu uzliku, vai arī ar vēju kaut kas iepūsts, bet fakts tāds, ka aces ļoti iekaisušas, izskatos natūrā slima 8]] Labi vēl, ka nesūrst un nesāp. Bet sarkanas ir, un asariņš vislaik ir, un vēl šis tas nelabs. Šaušalīg alerģiskas aces man ir. Sēžu tagad darbā, domāju, kā rīt uz skolu šitādai "neacainai" iet, ja pat minimāli uzkrāsoties nevar, jo visu nejaušām noberzēju nost, tad vēl drūmāk.... Āāā, ir takš saulesbrilles!!
Reti kurš mani tagad sapratīs, bet es atzīšos, ka man šitā hokejbūšana besī ārā. No vienas puses, bikiņ žēl, ka nefanoju par sportu, jo tagad izjustu lielos svētku priekus, ja jau šitāds tingeltangelis notiek visapkārt.
( Ēm, nu... )
Mūzika: The Swingle Singers - Romeo & Juliet
|
Aprīlis 2., 2006
20:43 - No vakardienas man ir jauns dokuments ar manu vārdu, uzvārdu un adresi
Jasmīnu zaļā tēja ir garšīga, labi smaržo un labi garšo, labprāt tagad dzeru to, Ceilonas tēja gan ir puj, manuprāt.
Mājās mums ar mīļumu ir iecienīts cigoriņu dzēriens - cigoriņu sīrups pustējkarote, ar ūdeni un pienu, un diviem cukuriem. Garšīgi, omulīgi, forši.
Man vēl patīk šķīdināt krūzē puskubiņu Knorr buljona, iebērt drusku siera kubiciņus, kas paliek mīksti un drusku pašķīst tai buljonā. Nekā veselīga tur nav, bet īpaši kaitīga arī ne. Toties smaržo un garšo patiešām labi, sevišķi ar kādu pīrādziņu, vai rupjmaizi ar sviestu.
Augļiem mājās jābūt vienmēr. Tāpat kā maizei, pienam, sieram, olām un kaut kādai gaļiņai. Tad netrūkst nekā. Viss ir forši. Tagad pat kompīc iraid, vakar nosēdēju labu brīdi un urķējos pa Ilustratoru, bikiņ jāapgūst to programmeli, lai var tai skolā līdzi tikt darbos... Un gribas jau kaut ko sakarīgu padarīt.
Mīļums vienkārši nu... Nezinu, kā pateikt. Vienkārši Asniņš mīl.
Tagad bikiņ grūti ir ar to, ka muz. centriņš, kas man vienmēr pie gultas ir bijis, tagad atrodas otrā istabā, pieslēgts kompim. Kompī arī ir miljardiem gigabaitu labas mūzikas, arī var sēdēt un klausīties, bet, klausīties strādājot - tas tomēr ir kaut kas cits, nekā klausīties atpūšoties, izklaidējoties vai... ;)
Ar laiku jādabū tumbiņas.
Ir lietas, ko man gribas tagad darīt. Ne tieši tagad, bet tuvākajā laikā, pēc iespējas tuvākā, brīvā laikā:
dabūt superīgu dziju, vēlams violetrozā, adatas un uzadīt kaut ko mugurā velkamu. Dikti gribas. Ja izdomāšu, ko tieši, tad arī - patamborēt, uztamborēt kaut ko. Pagaidām vienīgais, ko varu, ir mezglot pīnītes no krāsainiem mulinē diegiem un ar parastiem diegiem lāpīt cauras zeķes un drēbes. Rokdarbi man padodas. Ā, un vēl ko man ļoti gribas - dabūt izšūšanai piemērotu audumu, vēl vairāk krāsainos mulinē diegus un speciālo izšūšanas adatu, un dabūt sakarīgu ornamentu, ko izšūt krustdūrienā! Lūk, kas man ļoti patiktos!! 8)
Vēl man girbas dziedāt tās vecās, labās, smukās Disneja multeņu dziesmas. Man vesels disks ir salasīts.
Klusām pie sevis arī dziedu. Šūpuļdziesmas vai ko citu. Kaut ko pazīstamu un nozīmīgu. Dušā arī dziedu, tur vislabākā akustika... 8)) Kaimiņiem privātkoncerts pa trubām, he.
Ir šausmīgi mīļi un omulīgi un mājīgi sēdēt vakarā pie krāsns, tēju dzert, klausīties, kā čurkst pagales krāsnī un kaut kāds ēdamais uz plīts, mīļums ir riktīgs pavārs. Tikai diemžēl es esmu ņerga ēšanas jautājumos, man grūti pieņemt to, ka pasaulē eksistē sīpoli, pipari un vārīti burkāni. Tā ir problēma, bet es mēģinu laboties. Paskat, agrāk mājas sieru necietu, tagad ēdu ar gardu muti. Ēdienkartē margarīnu nomainījis kārtīgs sviests.
Ir tik forši tā vienkārši iekārtoties uz mīkstā pufkrēsla, atbalstīties ar muguru pret siltu krāsni, paņemt kaut ko graužamu vai dzeramu un skatīties kaut kādu filmu pa TV... Vēlams jau, ka filma interesanta, bet tā reti notiek. Parasti filmas garlaicīgas, un atrodas kas labāks darāms. TV tiek slēgts ārā. Pa naktīm iet "Friends". To gan var pastīties...
Mēs vakar izvazājāmies pa pasauli. Vispirms Spicē sapirkties (mīļums gan teica, ka Spici varētu pārdēvēt par "veikalu, kurā nekā nau", dumja tā pārkārtošanās viņiem), tad ciemos pie kaimiņiem, Jāņonkulim dzimšanas diena bija, sabrauca radi ar visām atvasēm, sanāca jautra pasēdēšana, daudz humora 1. aprīļa svētku ietvaros un vienkārši ģimeniskās sarunās. Tas bij feini.
Vēlāk ciemojāmies Soaphil'ā pie Uģa un Astras un Sienāzīša :) uz filmu vakaru ar tēju, cepumiem, končām un saldējumu. Skatījāmies Jarhead. Atzīstos, ka neko no tās filmas nesapratu 8) Bet vakars kā tāds ļoti patīkams. Pei tam beidzot pa ilgiem mēnešiem satiku Viktoriju, viņa bij atnākusi!
Kā man gribas mājās tagad būt, es jums izteikt nevaru... Mana mīļā māja manām mīļajām lietām un manu ģimeni mana mīļuma personā, m m m
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) loved
|
Marts 2., 2006
23:01 - Tā jau iet, tā jau iet....
Nesūrstēšu ne par ko. Ir viss labi. Vismaz ir cik necik labi beidzies viss nelabais. Ir kāpumi un kāpumi, un pa kritumiņam var takš gadīties. Kā tad savādāk lai jūt tos kāpumus...? 8)
Esu izlaidusies darbos un mācībās. Esu uzņēmusies visādus projekteļus, bet man neceļas roka un smadzenes negrib darīt neko prātulīgu. Nezinu, kā lai saņemos, kā lai piespiežu sevi vienkārši sākt darīt to, kas jādara?! Man nekad vēl šitā nav bijis. Gribas tikai par kaut ko vienu, kaut ko vienu domāt, aizsapņoties par viskaut ko... Daudz gulēt, ēst svaigus augļus un dzert sulas, skatīties filmas un klausīties mūziku... Vienkārši kaifot! 8)
Drīz būs jaunas pārmaiņas atkal, un būs atkal, atkal savādāk. Būs arī vairāk incanta ko pastāstīt. Pagaidām es visu paturu iekšā, prātā, atmiņu ainās, neiepinot neko vārdos, kas uzliek savus rāmjus.
Lai forša jums visiem nedēļas nogale! :) Kaut saule atkal uzspīdētu, tik forši būtu!
Garastāvoklis:: loved. in love :)
|
Februāris 20., 2006
21:49
Nezinu, kā lai to pasaka, bet pašlaik neesmu īsti atvērta satikties reālajā dzīvē, pati brīnos par to 8) Tas droši ar laiku mainīsies atkal. Bet tagad tāds moments pienācis, esu kļuvusi par mājcilvēku un gribās tikai šiverēties pa māju, pa savu jauno ligzdiņu, kārtot plauktus, apšūt aizkariem malas, kurināt krāsni, dauzīt tepiķus, mazgāt traukus, tīrīt laminātu ar speciālo šķīdumu un priecāties, cik viss tīrs, līmēt papīra virtenes un līmēt pie stenderēm, krāmēties ar puķupodiem un laistīt pašas puķes, skatīties vecos mūzikas videoklipus uz retro videomaģīša, grauzt ciedru riekstus pie saldējuma, dzert tēju pie TV, taisīt saldējuma kokteiļus, eksperimentēt ar tīrīšanas līdzekļiem un vīrakiem, plānot otras istabas mēbeļu izvietojumu, un tajā visā dalīties ar manu sirdsmīļo, vienvārdsakot, piepildu savus gadiem plānotos sapņus un cerības un vienkārši dzīvoju sev un otram! :) Esu laimīgākais šmurgulis visā pasaulē, lūk! Un, jā, laime nav stāvoklis, tas ir izjūtu kopums, daudzu mazu laimīšu summa, kas aipilda visus pašreizējos brīvos emociju plauktiņus!
Uf, lūk, kas man bij sakrājies! Es mīlu pasauli šobrīd, visus jūs ar, katru par kaut ko! 8]
Garastāvoklis:: loved. in love :)
|
Janvāris 4., 2006
11:52 - My years
2004. bij šaušalīgs, šaušalīgs gads, un es izlēmu, ka 2005. būs pavisam savādāks. Un lūk - jau janvārī sajutu, ka būs labāk, daudz labāk. Janvāra pirmajos datumos es jau zināju, ka kaut kas labs notiks. Man bij daudz dižu plānu, ko izpildīt!
Un viss notika.
Vispirms - es izveseļojos no slimības, no tā šausmīgā klepus. Iestājos pastāvīgā darbā, sāku pati pelnīt. Pēc tam uzreiz es atradu Ļubestībiņu (tas nekas, ka viss jau cauri).Tad es beidzot pārvācos uz savu dzīvokli. Turklāt vēl - iestājos aktierstudijā, un to es arī biju gribējusi izdarīt!!
Lūk! Man viss notiek!
Un pavisam īsi pirms jaunā gada iestāšanās es sapratu, kāds būs šis, 2006. gads. Viss galvenais ir izdarīts, un šogad būs pārsvarā miermīlīgais atjēgšanās gads, saudzējošajā režīmā. Jāatkopjas pēc visiem murgiem 20 gadu garumā, jāiedzīvojas patstāvīgajā dzīvē, jāatgūst vēl drusku pašvērtējumu, jānostiprina visas draudzības, kas pašlaik ir. Un vēl - pagājušajā gadā es neizdarīju gandrīz pilnīgi neko radošu, neko neuzrakstīju (ciba neskaitās :F), neko nesacerēju, nekur nedziedāju, un Hamletā tikai apgrābstījos ap skatuvi. Tad nu lūk, pamatuzdevums šim gadam ir radošā attīstība un izpausme! Jo nav vairs milzīgu, lielu kreņķu, no murgiem un sviestiem esu prom, un varu domāt par augstākiem līmeņiem! 8)
Un man būs laiks padzīvot prom no visām sirdēstiem, mīlassāpēm, paņemt pauzi till the next man.
Un, pa vidu tam visam, būtu svētīgi nolikt jūnijā visus eksāmenus! ;D
|
Decembris 30., 2005
18:22 - Par vecumu
Jaunu pateikšu tikai to, ka es jau sen, sen esmu izlēmusi, ka neviens cilvēks manās acīs ar gadu skaitu vien papildus cieņu nav izpelnījies.
Vecāks cilvēks vienkārši ir senāk piedzimis un ilgāk dzīvojis, un redzējis vairāk.
Bet tas jau nenozīmē, ka viņš ir izmantojis visas iespējas, kas viņam bijušas, mācīties no savām kļūdām, izdarīt kaut ko riktīgi labu un pilnveidot sevi tā, lai varētu būt par skolotāju un mācīt dzīvot tos, kuri ir jaunāki un tikt cienīts tikai tāpēc, "vecākus cilvēkus jāciena".
Vecums NAV NEKAS.
Es pazīstu tāāādu lērumu cilvēku, kas savos 40, 50, 60, 70 un vairāk, nav pa visu savu garo, pieredzējušo dzīvi iemācījušies tādu nieku kā godīgumu, nav attīstījuši savu sirds gudrību, nu vienkārši nekļūst "mature", tas tāds labs vārds iekš Eng, vienkārši nav PIERĀDĪJUŠI, ka ir cienīgi būt cienījami, tā sacīt jāsaka!
Un pazīstu pietiekoši daudz jaunus, svaigus prātus, ap 19, 18, 16 vai pat 9 gadiem, kas ir vai nu cītīgi mācījušies vai arī piedzīvojuši tāāādu dzīves skolu, ko citi savos 90 nav piedzīvojuši, un jau paspējuši tik daudz iemācīties un saprast un izanalizēt un pielietot šo pieredzi, ka spēju vien brīnīties pati! Lūk, ko es cienu!
Tas varbūt pat bezkaunīgi izklausās, bet es nezinu, kāpēc ir pierasts vecākus nepazīstamus cilvēkus uzrunāt uz "jūs". Ar nepazīstamiem vēl saprotu, jā, jo takš vēl nav zināms, vai viņi ir cienījami vai nē, tāpēc defaultā jāsaka "jūs", pieklājības pēc. Bet man liekas nepareizi, ka man uz "jūs" jāuzrunā visādus vecus kretīnus. Bet sabiedrība nesapratīs, ja sākšu viņus vārdos saukt ;/ Debīlisms tajā sabiedrības modelī, sistēmā, stereotipā, whatever.
Cieņu cilvēks manā skatījumā ir pelnījis, ja PATI es atzīstu, ka ir pelnījis. Par to pašu sirdsgudrību, par atjautību dažādās dzīves situācijās; ja nav iedomīgs, augstprātīgs par savu vecumu vien, nesprediķo un nemāca dzīvot pēc savas zināšanas. Ko man vaidzēs no viņu pieredzes, to palūgšu, vot!
Katram jādzīvo pilnīgi savu, individuālu dzīvi, nav jāizgudro divritenis no jauna, protams, bet anyway visiem jāizdzīvo pašiem savas kļūdas.
Mani uz šīm domām uzvedināja mana ome. Viņai tik šausmīgi daudzās jomās nav taisnība, tik daudz ko viņa nezin no mūsdienu dzīves un atsakās uzzināt (tas ir galvenais, ko nevaru ciest - stūrgalvība), bet viņa vislaik uzsver, ka "es takš esmu vecāka, ja, es tomēr labāk zinu". Atvainojiet - bušits. Visu cieņu viņai, ka uzaudzināj manu mammu un bērnībā arī mani, paldies par sirds siltumu, rūpēm un atbalstu, bet viņas vecums man nenozīmē pilnīgi neko.
Visu nosaka cilvēka paša izvēle, kam būt.
|
17:13 - Par ticību
Cilvēki, es tagad pēkšņi sapratu, kāpēc neesmu kristiete, īsta ticīgā.
Sapratu, kas man nav pieņemams visā tajā štellē.
Kādu laiciņu atpakaļ regulāri apmeklēju svētdienas skolas jauniešu vakarus kopā ar pašiem tuvākajiem draugiem, daudz runājām par stāstiem un vēstījumiem no Bībeles un pēc tam diskutējām par to, uzzināju daudz jaunu, labu lietu, uzklausīju visu, visu, un nopietni apsvēru iespēju iet un nokristīties, jo neesmu to vēl līdz šim izdarījusi.
Es ticu Augstākam spēkam, ticu īstai Mīlestībai, ticu, ka ar labiem darbiem un godīgumu var panākt daudz vairāk nekā viltu, bezkaunību un riebeklībām, kas mūsdienās ir stilīgi, cenšos ievērot baušļus (lai gan nezinu visus, atzīstos 8/ ), un es pat biju gatava atzīt, ka esmu kristiete un TICU DIEVAM AR VISU SIRDI UN DVĒSELI, bet... Tas nozīmēja arī to, ka jātic Sātana eksistencei tikpat droši, kā Dieva esībai!! Ka jātic arī visam, visam citam, ko sludina baznīcas un Bībele...
Es varētu pieņemt gandrīz to visu, bet ir viena lieta - es nekādi neticu Velna eksistencei... Bet tas, tā sacīt jāsaka, piederoties pie lietas...
Nop. Tas ir par traku. Tas ir par traku, pārāk tālu. Ellē ratā, (tas ir tikai teiciens), Velnam, sātanistiem, Lielajam ļaunumam un Ellei neticu.
Pastāv tikai cilvēces ļaunums, tās ir rakstura īpašības, kuras rodas nejaušību rezultātā vai audzināšanas dēļ, vai ārēju apstākļu dēļ. Un tas viss ir vajadzīgs līdzsvaram pasaulē, jo "bez ciešanām nebūtu līdzjūtības", tam nu es piekrītu. Jāizdzīvo visas iespējamās emocijas un situācijas, lai kļūtu par pilnīgu personību. Ok, tā ir gara un plaša, atsevišķa raksta cienīga tēma....
Un viņi vēl uzsver, "esi vai nu karsts vai auksts, bet ne remdens".
Sorry world, bet es laikam tad esmu "remdena", jo "karsta" savā ticībā neesmu, un pavisam "auksta" arī ne, katrā ziņā nevaru nekādi sevi pieskaitīt pie kristīgiem cilvēkiem.
Es nemaz negribētu diskutēt par šo tēmu, lai gan zinu, ka maniem draugiem kristiešiem būtu daudz ko teikt man pretī šobrīd - ļoti daudz jau esmu dzirdējusi. Bet tas ir useless. Tavs ir tavs, mans ir mans, mēs neko nedalam. Es palieku pie savas personīgās, individuālās ticības labajam, ko es pati esmu izvēlējusies!
|
14:16 - Par krāsām un niekiem
Pamainīju atkal žurnāla izskatu - ziniet, ne pa velti tāds lillīgs. Pēdējā laikā esmu pieķērusi sevi, ka man ļoti, ļoti patīk tāda lillā rozā. Dzīvoklī priekšmetos, rotaslietās, apģērbā, smaržu pudelēs - visur. Un, galvenais, ka saņemu daudz komplimentu par to, kā man tā krāsa piestāvot, kad ir apģērbā vai aksesuāros! 8) Foršīī ;D Tāds periods šobrīd.
Par krāsām pafilozofējot...
Visādiem krāsu periodiem iziets cauri. Atceros, ka ap 13-14 gadiem man bij "melnais". Varat iedomāties Lyr melnos džemperos ar mellām acīm kā pandai? 8) Bij, bij tāds moments! :D Tad, kad es par vampīriem fanoju kādreiz...
( Tālāk par visādām krāsām )
|
|
|