|
|
|
Janvāris 4., 2006
11:52 - My years
2004. bij šaušalīgs, šaušalīgs gads, un es izlēmu, ka 2005. būs pavisam savādāks. Un lūk - jau janvārī sajutu, ka būs labāk, daudz labāk. Janvāra pirmajos datumos es jau zināju, ka kaut kas labs notiks. Man bij daudz dižu plānu, ko izpildīt!
Un viss notika.
Vispirms - es izveseļojos no slimības, no tā šausmīgā klepus. Iestājos pastāvīgā darbā, sāku pati pelnīt. Pēc tam uzreiz es atradu Ļubestībiņu (tas nekas, ka viss jau cauri).Tad es beidzot pārvācos uz savu dzīvokli. Turklāt vēl - iestājos aktierstudijā, un to es arī biju gribējusi izdarīt!!
Lūk! Man viss notiek!
Un pavisam īsi pirms jaunā gada iestāšanās es sapratu, kāds būs šis, 2006. gads. Viss galvenais ir izdarīts, un šogad būs pārsvarā miermīlīgais atjēgšanās gads, saudzējošajā režīmā. Jāatkopjas pēc visiem murgiem 20 gadu garumā, jāiedzīvojas patstāvīgajā dzīvē, jāatgūst vēl drusku pašvērtējumu, jānostiprina visas draudzības, kas pašlaik ir. Un vēl - pagājušajā gadā es neizdarīju gandrīz pilnīgi neko radošu, neko neuzrakstīju (ciba neskaitās :F), neko nesacerēju, nekur nedziedāju, un Hamletā tikai apgrābstījos ap skatuvi. Tad nu lūk, pamatuzdevums šim gadam ir radošā attīstība un izpausme! Jo nav vairs milzīgu, lielu kreņķu, no murgiem un sviestiem esu prom, un varu domāt par augstākiem līmeņiem! 8)
Un man būs laiks padzīvot prom no visām sirdēstiem, mīlassāpēm, paņemt pauzi till the next man.
Un, pa vidu tam visam, būtu svētīgi nolikt jūnijā visus eksāmenus! ;D
|
Decembris 30., 2005
18:22 - Par vecumu
Jaunu pateikšu tikai to, ka es jau sen, sen esmu izlēmusi, ka neviens cilvēks manās acīs ar gadu skaitu vien papildus cieņu nav izpelnījies.
Vecāks cilvēks vienkārši ir senāk piedzimis un ilgāk dzīvojis, un redzējis vairāk.
Bet tas jau nenozīmē, ka viņš ir izmantojis visas iespējas, kas viņam bijušas, mācīties no savām kļūdām, izdarīt kaut ko riktīgi labu un pilnveidot sevi tā, lai varētu būt par skolotāju un mācīt dzīvot tos, kuri ir jaunāki un tikt cienīts tikai tāpēc, "vecākus cilvēkus jāciena".
Vecums NAV NEKAS.
Es pazīstu tāāādu lērumu cilvēku, kas savos 40, 50, 60, 70 un vairāk, nav pa visu savu garo, pieredzējušo dzīvi iemācījušies tādu nieku kā godīgumu, nav attīstījuši savu sirds gudrību, nu vienkārši nekļūst "mature", tas tāds labs vārds iekš Eng, vienkārši nav PIERĀDĪJUŠI, ka ir cienīgi būt cienījami, tā sacīt jāsaka!
Un pazīstu pietiekoši daudz jaunus, svaigus prātus, ap 19, 18, 16 vai pat 9 gadiem, kas ir vai nu cītīgi mācījušies vai arī piedzīvojuši tāāādu dzīves skolu, ko citi savos 90 nav piedzīvojuši, un jau paspējuši tik daudz iemācīties un saprast un izanalizēt un pielietot šo pieredzi, ka spēju vien brīnīties pati! Lūk, ko es cienu!
Tas varbūt pat bezkaunīgi izklausās, bet es nezinu, kāpēc ir pierasts vecākus nepazīstamus cilvēkus uzrunāt uz "jūs". Ar nepazīstamiem vēl saprotu, jā, jo takš vēl nav zināms, vai viņi ir cienījami vai nē, tāpēc defaultā jāsaka "jūs", pieklājības pēc. Bet man liekas nepareizi, ka man uz "jūs" jāuzrunā visādus vecus kretīnus. Bet sabiedrība nesapratīs, ja sākšu viņus vārdos saukt ;/ Debīlisms tajā sabiedrības modelī, sistēmā, stereotipā, whatever.
Cieņu cilvēks manā skatījumā ir pelnījis, ja PATI es atzīstu, ka ir pelnījis. Par to pašu sirdsgudrību, par atjautību dažādās dzīves situācijās; ja nav iedomīgs, augstprātīgs par savu vecumu vien, nesprediķo un nemāca dzīvot pēc savas zināšanas. Ko man vaidzēs no viņu pieredzes, to palūgšu, vot!
Katram jādzīvo pilnīgi savu, individuālu dzīvi, nav jāizgudro divritenis no jauna, protams, bet anyway visiem jāizdzīvo pašiem savas kļūdas.
Mani uz šīm domām uzvedināja mana ome. Viņai tik šausmīgi daudzās jomās nav taisnība, tik daudz ko viņa nezin no mūsdienu dzīves un atsakās uzzināt (tas ir galvenais, ko nevaru ciest - stūrgalvība), bet viņa vislaik uzsver, ka "es takš esmu vecāka, ja, es tomēr labāk zinu". Atvainojiet - bušits. Visu cieņu viņai, ka uzaudzināj manu mammu un bērnībā arī mani, paldies par sirds siltumu, rūpēm un atbalstu, bet viņas vecums man nenozīmē pilnīgi neko.
Visu nosaka cilvēka paša izvēle, kam būt.
|
|
|