Kapos vēl nesprāgst pumpuri.

Novēlojies sveiciens šā gada vārda dienā! Tā sagadījās, ka piektdien biju ļoti aizņemta, jo bija sabraukuši draugi no Polijas, bet mājās datora nav. darbīgu un skaistu pavasari!.

Nav jau svarīgi, nav jau sāpīgi, bet drusku norausta jocīgs drebulis, ja 60+gadīgā krustmāte raksta, ka nespēj komunicēties ārpus datora.

Pastulbenīša sajūtiņu ieilgumiņš.

Nesen parunājos ar cilvēku un izpaudu savu viedokli par dāvanu kartēm, pat ne ar smadzenes galiņu neiedomājot, ka tieši šis cilvēks pirms pāris nedēļām uzdāvinājis vienu no nenormāli grūti iztērējamajām kartēm. Fuj.

Konstatēju, ka man nepatīk puikas ar auduma kabatas lakatiem: izvelk no bikšu kabatas, noslauka un/vai izberzē degunu un uz ceļgala saloka atpakaļ kabatas formātā vai ieņurkā kabatā. Un tā vairākas reizes.
Man patīk Softis.

Tas, ko es šodien redzēju pat nebija kabatas lakats, bet gan liels pelēcigi zilstrīpots kabatas palags. Trusisrauj pat padomāt, kādiem nolūkiem kabatā tādu nēsā un izmanto.
Iespējams, ka arī šī man ir bērnības trauma, kad tētim visās kabatās vienmēr pa visai nesmaržīgam kabatas palagam, ar ko kādam no trīs bērniem slaucīt muti vai degunu. Un ja tā godīgi padomā, tad joprojām tētim tie palagi ir kabatās. Varbūt pat zem vai blakus spilvenam.