Šodiena norakstāma. Ar katru nedēļu kļūst aizvien sliktāk.
Man nekad nav bijušas problēmas piespiesties uz izdarīt. Čik un cauri, aizmirstam nepatīkamos darbus un ejam uz priekšu. Es nesaprotu kas ir mainījies.
Tagad ir tikpat grūti kā pagājušajā gadā..es skaitu dienas, kas palicis.

Man ir versijas.
1. Es beidzot uzklausu sevi, nevis vienkārši skrienu uz priekšu. Prasu, kas man patīk un ko es ilgojos darīt. Kas ir tas, ka pietrūkst..
Pēc šī sanāk liela sāpe, jo darīt var ļoti daudz ko, joprojām uzskatu, ka visu var iemācīties, bet.. Bet vai vajag?
Ir liela atšķirība starp entuziasmu un piespiedu - vajag.

2. Publiski, ikdienišķās situācijās neesmu raudājusi kopš klavierstundām, kur skolotāja pazemoja ar vārdiem katru reizi..
Es nezinu kā un kāpēc tas notika arī tik nesenā pagātnē, bet es jutos ļoti pazemota. Lai kā arī izskatījās no malas, neuzskatu, ka tas ietilpa normas robežās. Universitātē.
Varbūt esmu pārāk vāja. Vai kā citādi gļēva.

Un tagad viss, kas notiek tur ir kāda ārpasaules realitāte. Tur neesmu es. Es tur sevi iespiežu. Ar tādu domu nevajadzētu, bet palikuši nedaudz vairāk kā 2 mēneši.

Nu. Un ko lai iesāk tālāk? Lūdzu, man drosmi aiziet.